Dzejoļu krājums “Izplesti spārni” dienas gaismu ierauga tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada vidū. Šajā krājumā ir sakopotas dzejas, kas radušās divdesmitā gadsimta sākumā no tūksošs deviņi simti astotā līdz tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajam gadam. Patiesībā daži dzejoļi radušies arī agrāk. Aspazija ar Raini tajā laikā dzīvo Kastaņolā, šaurā istabiņā, kur ikdienas rūpes, saimniecības darbi – sākot ar iepirkumiem tirgū un beidzot ar drēbju šūšanu – samazina dzejniecei radoša darba iespējas. Tūkstoš deviņi simti astotajā gadā viņa smagi saslimst un lielu daļu laika turpmākajos gados pavada, ārstēdamās Cīrihē un Lozannā. Ar laiku, apstākļiem uzlabojoties, Aspazija klausās lekcijas par poētiku Cīrihes universitātē. Ap tūkstoš deviņi simti desmito un tūkstoš deviņi simti vienpadsmito gadu Aspazija vairākkārt pošas uz Dzimteni, taču braucienu arvien atliek, negribēdama atstāt Raini vienu. Šajā laika posmā viens pēc otra mirst Aspazijas tuvinieki: brāļi Zamuēls un Kristaps, un no dzīves šķiras arī dzejnieces māte. Tūkstoš deviņi simti trīspadsmitais gads Aspazijai ir spilkts notikumiem. Plaša sabiedrība atzīmē viņas literārās darbības divdesmit piekto gadu jubileju. Trimdā Aspazija ļoti ilgojas pēc Dzimtenes un tās sabiedrības. Kamēr Rainis, atrazdamies tādos pašos apstākļos kā viņa dzīvesbiedre, vēlreiz pārvērtē savus uzskatus un pārliecinās par ietā ceļa pareizību, Aspazija ar vien vairāk pagurst un nejūt spēku tālaikai augsmei. Aspazija ir vientuļa: bez Dzimtenes un bez darba. Rainis arī pamana, ka Aspazijai izsīkst enerģija, kas virzījusi dzejnieci sekot laikmeta notikumiem. Viņš jūt, ka Aspazija saraujas, atiet atpakaļ. Taču Rainis tur nevar tai līdzēt. Aspazija kļūst svešāka pašam dzejniekam. Aspaija vairs tikpat kā nesaistās ar sabiedrisko dzīvi. Nozīmgākie literārie darbi trimdas laikā ir Aspazijas trīs lirikas krājumi: autobiogrāfiskas triloģijas pirmā un otrā daļa (“Saulauns stūrītis”, “Ziedu klēpis”) un mans izvēlētais krājums “Izplesti spārni”
