Atpalicība Latvijas laukos

Kādēļ pastāv šādas izpausmes? Manuprāt, te aplūkojamas galvenās tendences, kas jau parādās iepriekšējā sadalījumā – t.i. – valsts atbalsta trūkums vai nepareizs tā pielietojums un risinājumi. Brīdī, kad cilvēks ir pieredzējis nepamatotas un mākslīgi radušās izaugsmes augļus, rodas problēmas ar pārorientāciju: „Visgrūtāk klājoties tiem, kas labi pelnījuši, bet tagad neprot atrast sev nodarbi un dzīvot ar citām vērtībām. «Laukos darba vietas nepiedāvā, bet nekas jau nerodas pats no sevis, nesaprotu, kāpēc jauni vīrieši neizdomā, ar ko varētu sākt nodarboties,»1”. It kā parādās nespēja uz pašiniciatīvu, vēlme sagaidīt „visu gatavu”, nevis radīt kaut ko no jauna. Bet vai neizglītots cilvēks, kuru kultivētā izglītības sistēma ir pieradinājusi pie vienīgā un gatavā risinājuma var atrast izeju? Prasīt iniciatīvu -nozīmē prasību darīt kaut ko, ko neviens nespēj iedomāties. Darīt var to, ko zina vai to par ko zina, nevis “kaut ko”. Turklāt rodas problēma, ka šādai iniciatīvai neseko valsts atbalsts: „Vēl ir aptuveni 60 zemnieku, kuri gatavojas būvēt biogāzes staciju, taču saskaras ar grūtībām dabūt kredītu un kvotu.2” Bez valstiski izstrādātām attīstības tendencēm rodas apburtais loks – no vienas puses ir vēlme darboties un risināt bezdarba jautājumu, radot šīs darba vietas, no otras – jebkuru vēlmi bremzē līdzekļu trūkums, tātad nepieciešams bankas aizdevums, bankas aizdevumu nav iespējams iegūt, ja nav vienotas valsts atbalsta politikas un garanta. Turklāt presē maz atspoguļota, bet valsts starptautiskajos vērtējumos pieminēta eksistē korupcijas problēma.…