Pirmkārt: viss ģeniālais ir vienkāršs. Jeb – īsi un konkrēti. Tas, ko gribu pateikt, ir – man patīk viss, kas nav sarežģīts, sacakināts, pārsātināts. Piesātināts – tas ir kas pavisam cits. Jo “pārsātināts“ ir saprotams kā “par daudz piebāzts”, un tādēļ nekas labs nav gaidāms.
Borisam Bērziņam(turpmāk – BB) ir dažādi darbi – gan piesātināti, gan pārsātināti, gan arī lieliski vienkārši (te es neesmu sajaukusies ar “vienkārši lieliski”, kaut arī tādi darbi ir atrodami pie BB). Bija jāklausa ieteikumam vispirmāk doties uz “Arsenālu”, nevis lielo muzeju, tāpēc, iespējams, manā galvā šinīs lietās ir neliela nekārtība. Bet ne vienmēr ir iespējams izdarīt “kā labāk”.
Zelts. Tumšsarkans. Melns. Arī sudrabs. Izklausās cēli, vai ne? Šāda faktūra. Tāda faktūra. PLAISA. plaisiņas! Taustītgribēšana! Viens. Maz. Vienkārši. TĀ ir labi. še kaut kas tur kaut kas mazlietiņ bet visur. Tā gan nav labi! Līnija. Laukums. Brūns!
Tā varētu primitivizēti atzīmēt impulsīvās domiņas manā galvā, dzīvojot BB izstādēs. BB velk divos virzienos. Viens ir diezgan paraibs, ierāmējies lielajās formās, tomēr pārsātināts. Kas par daudz, tas par skādi – tētis to aizvien atkārtojis. Skaistums ir vienkāršs. Un izskatās, ka pēc ilgas pretīrunāšanas arī es to pilnīgi neapzināti esmu sākusi ievērot. Protams, nekad neesmu spējusi neapbrīnot varēšanu saderīgi sasīkumot. Kādreiz gribējās arī tā darīt – koši, aizraujoši! Šobrīd, tādu pārbagātību ieraugot, vispirms paglūnu apkārt, klusi nopūšos un – nodomāju – kāpēc gan tas vajadzīgs? Jā, tas ir saistoši acij, tomēr arī ļoti .. nogurdinoši.
Otrs – vienkāršs. Ir tikai lielās formas, laukumi. Vispār neesmu “modernās“ mākslas piekritēja – tas ir, slaveno “melno kvadrātu” (1913. g., autors Kazimirs Malevičs) ne mazdrusciņ neuzskatu par dziļi filozofisku, pat revolucionāru, vispārējo jēgu ietverošu, satriecošu, jaunā laikmetā ievedošu, utt.
…
