Kādreiz es sapņoju par Sankpēterburgas baltajām naktīm, Krētas rozā smilšu pludmali, Spānijas valdzinājumu, taču nonācu pavisam citā zemē, zemē par kuru nekad nebiju interesējusies un nekad nebiju domājusi.Arī pats nosaukums likās garlaicīgs un asociējās tikai ar karu... Bet nonākot šajā zemē manas domas mainījās, jo izrādījās, ka tā ir paradīze zemes virsū, ko var izbaudīt un izjust ar katru ķermeņa šūniņu, zeme, kuru atceras, zeme, kurā gribas atgriezties, zeme, kura sniedz absolūtu laimes sajūtu.Tā ir Horvātija...
Mūsu brīvdienu sākums. Lai sasniegtu savu mērķi, ir jāveic 2350 km garš ceļš. Šķērsojot Lietuvas robežu mūsu kārtīgi sapakotās somas vēl rūpīgāk pārbauda Lietuvas robežsargi.Drīz jau arī seko Polija, to savukārt nomaina Čehija, un tad jau nav aiz kalniem arī Slovākija, kurai seko Ungārija. Bezgalīgais ceļš mijas ar pieturām, dīzeļdegvielas uzpildēm,iestiprinašanos un pasakainiem skatiem, kuri paveras aiz mašīnas loga, laiks aizsteidzas nemanot un ilgi gaidītā Horvātija ir klāt.
Sobe, Zimmer paveras uz katras majas stūra, sākumā mēs esam neizpratnē, kas tas ir, taču vēlāk saprotam,tas nozīmē “izīrē” līdz ar to, mājvietu atrast nemaz nav tik grūti, un kas gan varbūt labāks par siltu dušu un mīkstu gultu pēc garā ceļa??? Taču nakošais rīts ir riebīgs. Solīto + 40 grādu vietā ir vēss un līst, līst, līst, bet mums ir paredzēta ekskursija uz Plitvicas ezeru nacionālo parku, kur arī nonākam,un nopirkuši lietusmetelīšus dodamies iekšā, joprojām līst, taču pēc kāda laiciņa mākoņi izklīst un sāk spīdēt ilgi gaidītā saulīte, un mēs baudām to pasakaino burvību, kurā esam nonākuši. …