Varam ļoti daudz mācīties no tā un izvērtēt, kas tad ir labāk – tā, diemžēl, lielā daļa gļēvo valstsvīru šodien, vai tie, kas dzimtenes likstās nedomājot sacīja: „Braucam, cīnāmies, stāvam un krītam par Tevi Latvija!” Gluži kā cilvēki tad, tā arī es tagad reizēm gribu sacīt žēluma pilnus vārdus: : „Dievs, tava zeme deg…”…
Tur un tad neviens nešķiroja, kā šeit un tagad šķiro. Ne tava tautība, ticība, ne naudas daudzums, ne līkais deguns nevienam neinteresēja, jo visi bija roku rokā, vienā ritmā, sirdi pie sirds. Un pats svarīgākais, ka viņi ticēja, viņi ticēja tam, ko dara, tam , ko grib panākt. Domas vijās pa vienu ceļu, vienā virzienā: „Brīvība!’’
Īsi, kodolīgi, patiesi un ļoti noderīgi ! ;)