Daudzas labas lietas uz Eiropu atceļojušas no Ķīnas - to vidū ir arī bumbieri. Savā garajā mūžā tie piedzīvojuši īstus ziedu laikus, tad grimuši aizmirstībā un atkal kāpuši atzinības kalnā. Pirmie bumbieri bija mazi, šķiedraini un auga dzelkšņainos kokos. Taču laika gaitā no tiem izveidotas neskaitāmas šķirnes. Par bumbieru labo slavu Eiropā lielā mērā jāpateicas Ludviķim XIV, kurš bija liels bumbieru cienītājs. Viņa valdīšanas laikā bumbieru ēšana Versaļā bija obligāta, tāpēc ari franču zemnieki aizvien vairāk pievērsās šo augļu koku audzēšanai. Un, iespējams, ka tieši tāpēc bumbieri ar sieru ir tik iecienīti gan Francijā, gan aiz tās robežām.
Agrākos laikos bumbierus mēdza ēst tikai vārītus vai žāvētus, jo valdīja uzskats, ka svaigi bumbieri ir indīgi. Vēlāk tiem piedēvēja dziednieciskas īpašības un lapas kaltēja zāļu tējām. Arī mūsdienās vārīti bumbieri tiek ieteikti stresa nomocītiem cilvēkiem, tie labi palīdz attīrīt organismu no kaitīgām vielām, turklāt satur daudz vērtīgu vitamīnu un minerālvielu. Gardēži allaž uzsver faktu, ka 100 gramos bumbieru ir tikai 55 kalorijas, toties daudz kālija, magnēzija, A, B, C un E vitamīna.
Vārīti bumbieri ātri iegūst brūnu nokrāsu un kļūst neizskatīgi, tāpēc tos nevar izmantot tik daudzpusīgi kā ābolus. Tomēr tie ir lieliski piemēroti kompotu un sīrupu gatavošanai; no nobriedušiem bumbieriem var pagatavot garšīgu marmelādi un želeju. Vislabāk garšo marmelāde, kurā bez bumbieriem ir vēl kāda augļu vai ogu piedeva. Vispiemērotākās garšvielas bumbieru produktiem ir kanēlis un krustnagliņas, taču, vārot ievārījumu vai sīrupu, var pamēģināt kaut ko neparastāku, piemēram, rozmarīnu.
…
