Uz šo jautājumu Zigmunds Freids sniedz daļēju atbildi: „cilvēki ir daudz morālāki, nekā viņi domā, un daudz amorālāki, nekā spēj iedomāties.” Mūsu novadniece Zenta Mauriņa teikusi, ka „cilvēks nav akmens, kas guļot ceļmalā pats sevi piepilda, cilvēks ir un top, aug un nobriest mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem, ar darbu, ar Dievu…”
Divdesmitajā gadsimtā Dievs no cilvēku prāta tika izskausts, ja nu tikai latviešu tautasdziesmas par to atgādināja... Arī latviešu dižgari centās atmodināt tautu. Rainis aicināja: „Nostāties uz savām kājām, nav jāšaubās mūžam: ko es spēju? Augstākā laime nav panākama ikkatram vienam pašam par sevi, visa cilvēce jāved pretī laimei, lai katra persona par sevi varētu justies apmierināta.” Tātad, tikai visi kopā darot LABUS darbus, cilvēki var kļūt patiešām laimīgi. Nāk prātā kadrs no filmas par Boņuku – mazais puisēns basām kājām un muzikants satiekas rīta agrumā un ceļa. Muzikants saka – skatos nāk cilvēks... Vai tas nav pats svarīgākais – ieraudzīt otrā cilvēku?!?
Man ļoti tuvs ir Antuāna de Sent Ekziperī teiktais: „Ir svarīgi, lai kaut kur paliktu tas, ar ko cilvēks dzīvojis. Un paražas. Un ģimenes svētki. Un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot, lai atgrieztos.” Vai tā nav laime ja aiz tevis paliek pēdas...
…