Eksistenciālisms radās pirms Pirmā Pasaules kara, tas ir viens no filozofiskajiem virzieniem, kas iezīmē universālu Rietumu kultūras paradigmu maiņu, kura norisinās kā pāreja no klasiskā racionālisma ar tam raksturīgo monoloģisko domāšanas formu uz postklasisko filozofiju un dialoģiskām domāšanas formām. ,,Ar eksistenciālismu mēs saprotam tādu mācību, kas dara iespējamu cilvēka dzīvi un kura turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura rīcība kā priekšnosacījumu prasa kaut kādu vidi un cilvēcisko subjektivitāti,” 1
Primārais nav būtība, kas viennozīmīgi determinētu cilvēku, bet gan eksistence.
Klasiskās kultūras pasaule ir sairusi, tā zaudējusi savu universālo transcendentālo jēgu (to vislabāk izteic Nīčes vārdi „Dievs ir miris”), tā kļuvusi par bezjēgas, vēl vairāk- par absurda pasauli.2
Vienīgi eksistence var radīt jēgu, var konstitutēt būtību. Cilvēku nav iespējams definēt, jo sākotnēji viņš vēl nekas nav. Par cilvēku viņš kļūst tikai vēlāk, turklāt par tādu cilvēku, par kādu viņš sevi padara. Viņš ir tāds, kāds viņš vēlas būt, tāds, kādu viņš sevi veido.3