"Citādība", ienaidnieka tēls un politiskais protests kultūrā

Literatūrpētniece I.Kronta par O.Vācieša dzeju saka sekojošo: „Laikā, kad žurnālistika bija melīga un publiskajā telpā nevienu patiesības vārdu nevarēja atrast, Vācieša dzejai bija milzīga nozīme. Tā laika paaudzei tā bija kā garīgs atspaids” . Protams, medijos tajā laikā valdīja cenzūra, drīkstēja rakstīt tikai to, kas atbilda valdošajā režīma ideoloģijai. Viss pārējais tika cenzēts, ko tādu vispār nedrīkstēja rakstīt, pat baidoties par savu dzīvību. Šie dzejnieki bija drosmīgi un atklāja savas domas, mudinot tās paust arī citiem, jo dzeja bija legāls veids, kā izpaust savas domas, kaut gan arī to pamanījās cenzēt. Lai kļūtu par labu disidentu, svarīgas bija organizatoriskās un vadības spējas.
Bieži vien šī domu paušana beidzās skumji, jo disidenti bija kā politiskie ienaidnieki. Disidenti tika apmeloti, pazemoti, ieslodzīti psihiatriskajās klīnikās, sazāļoti lai izskatītos psihiski slimi, pie tam vēl aizvien daudzi nav attaisnoti.
Citādo un svešo varam sastapt ikvienā kultūrā un valstī, atšķirība ir tajā, kā šo citādo un svešo uztver savējie. Lai šie svešie nekļūtu par ienaidniekiem un vieglāk integrētos sabiedrībā, „ārkārtīgi svarīgi ir audzināt cilvēkus tā, lai viņi būtu iecietīgi un saprotoši – pret citādo un bieži sev svešo cilvēku, kas ienācis viņu vidū vai kura vidē viņi paši ienākuši” . Būsim iecietīgi, līdzjūtīgi, vairosim savu kultūru, neizskaužot citu. Respektēsim citu tiesības un attieksimies pret citiem tā, kā vēlamies, lai attiecas pret mums. Lai cilvēki būtu vienoti, tiem nav visiem jārunā vienā valodā vai jāievēro vienas tradīcijas. Svarīgākais ir cienīt citu vērtības un ievērot arī savējās.
…