Debesis Kārļa Skalbes pasakā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties"

„Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā..”. Cilvēki ikdienā nereti vēlas, lai viņiem nekas nebūtu jādara. Darbus padarītu kāds cits, un paši varētu tikai atpūsties, bet tā dzīvē nenotiek. Par tādu „prieku” var priecāties tikai „Trekno Cūku zemes” iedzīvotāji. Savas ikdienas gaitas viņi pavada ēdot un guļot, ja kaut kas viņiem ir nepieciešams, to viņi paņem no debesīm, jo tur viņiem glabājas it viss dzīvei nepieciešamais. „Kad kaut kas vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās”. Cūku zemes iedzīvotāji ir pret jebkādām aktivitātēm, viņi tās uzskata par liekām, galvenais viņu dzīvē ir labi paēst un pagulēt, citas aktivitātes var kaitēt viņu svara pieaugumam, jo Cūku zemē uzbarošanās bija laba pazīme. Treknās Cūku zemes iedzīvotāji mīlēja un cienīja savas debesis, jo tās viņus atbrīvoja no ikdienas darbiem, apgādāja ar pārtiku, sniedza viņiem to, ko iedzīvotāji vēlējās. Miera un Pieticības Malas debesis bija tik zemas, ka kavēja gaisa kustēšanos un biezā migla, kas veidojās virs zemes tikai palīdzēja cūkām aptaukoties, cūkas bija viņu iztikas avots.
…