Demogrāfija ir viena no tām zinātnēm, ko līdz šim neesmu plaši pētījusi un mērķtiecīgi iedziļinājusies. Demogrāfija, kā zinātne, ietver sevī ļoti lielu spektru gammu, sākot ar faktoriem, kas nosaka iedzīvotāju reproduktīvo uzvedību, populāciju, migrāciju, dzimstību, mirstību, kā arī demogrāfijai ir izteikta lietišķa nozīme, pateicoties demogrāfiskajiem datiem, var optimizēt resursu izmantošanu, veidojot efektīvu tautsaimniecības modeli. Lai ietekmētu demogrāfiskos procesus ir nepieciešams realizēt efektīvu demogrāfisko politiku, pasākumu sistēmu, kas vērsta uz demogrāfisko procesu izmaiņu sabiedrībai vēlamā virzienā.
Protams, cilvēki runā un runās par demogrāfiskām problēmām, cēloņiem un sekām, taču, es uzskatu, ka liela nozīme ir cilvēku attieksmē, uzvedībā un rīcībā, kā rīkojamies un raugāmies uz esošajām situācijām. Kā zināms, Latvijā jau pirmās brīvvalsts laikā demogrāfijas problēmu izpēte bija saistīta ar dzimstības un ataudzes jautājumiem, kas turpinās arī mūsdienās. Lai sekmētu iedzīvotāju skaita pieaugumu un depopulāciju, paaudžu maiņa ir viens no risinājumiem. Atsevišķos gadījumos var iestāties līdzsvars jeb iedzīvotāju nulles pieaugums, kad mirušo un dzimušo skaits ir vienāds.
Laikā, kopš Latvijas de iure atzīšanas gan dabiskās, gan mehāniskās kustības rezultātā, iedzīvotāju skaits ir krasi sarucis. Kā minēts avotos, sabiedrībā jēdziens ‘’demogrāfija’’ tiek attiecināts uz tautas atražošanu, līdz ar to, no šī termina izriet, ka trīs galvenie faktori, kas atspoguļo un nosaka iedzīvotāju skaita izmaiņas ir dzimstība, mirstība, migrācija.