Ekoloģiski ģeogrāfiskā vide Ēģiptē un tās ietekme uz civilizācijas attīstību

Senā Ēģipte - seno ēģiptiešu civilizācija, kas pastāvēja Nīlas ielejā no IV. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras līdz IV. Gadsimtam pirms mūsu ēras. Tas ietvēra Nīlas deltu - vēsturisko Lejas Ēģiptes reģionu un ieleju augšpus Nīlas - Augšējā Ēģipte, kā arī Fajummas oāzes reģionu. Šīs teritorijas modernā lokalizācija atbilst Ēģiptes Arābu Republikai, bet sakrīt tikai ar tām Ēģiptes autonomās republikas pārvaldēm, kas atrodas gar Nīlu.
Senā Ēģipte bija stipri izolēta no pasaules. Rietumos tai atradās smilšu tuksnesis ar dažām oāzēm. Austrumos – kalnainais Arābijas tuksnesis, caur kuru veda ceļ uz Sarkano jūru, pa kuru tika uzturēti sakari ar Arābiju un Puntu. Dienvidos augšup pa Nīlu varēja nokļūt Kušas zemē. Savukārt ziemeļos Delta uzturēja sakarus ar Vidusjūru. Tāpēc viena no raksturīgākajām Senās Ēģiptes iezīmēm ir tās relatīvā izolācija, kas ļāva valstij dzīvot un attīstīties visā tās kultūras oriģinalitātē, bez lieliem ārējiem politiskiem satricinājumiem, kas, piemēram, Mezopotāmijai bija nepārtraukti jāpārdzīvo.…