Eriks Ādamsons "Simts divdemit latu"

Zelmas un Ernesta māte.
Māte bieži vien nevēlēdamas meklēt paskaidrojumu dažādām lietām, kļuva pārlieku vienaldzīga, viņa labāk izvēlējās neko nedarīt, nekā lieki sevi uztraukt un meklēt atrisinājumu lietām, kas viņai notika apkārt. „Māti nepārsteidza ne liela laime, ne arī liels posts. Viņa gan skaļi raudāja, smieklīgi vaidēja, bet tas viss bija vairāk paradums. Trešā dienā viņu pārņēma liels nespēks, kas pārvērtās stulbā vienaldzībā. ”
Lai gan Ernests bija nozadzis mātei un māsai naudu, māte nespēja izjust pret viņu ļaunumu, bet gan bija priecīga atkal ieraudzīt dēlu, kaut gan Ernests bija notriecis visu Zelmas mēneša algu. „Māte uz vietas atžirga. To jau Zelma paredzēja un ar riebumu novērsās. Viņa nojauta, ka mātei lamāšanās tagad sagādās pat zināmu ļaunu patiku. ”
Māte nemācēja pastāvēt par savu viedokli, ja kāds viņai uzreiz nepiekrita, viņa vienkārši padevās un ignorēja, nemēģinot pierādīt, ka viņai ir taisnība. „Māte apklusa. Niknums pārvērtās tai vēl ļaunākā garastāvoklī – klusēšanā. Viņa iegrima mākslotā nejūtībā. ”
Autors nebija mātei devis vārdu, viņa tika saukta tikai par māti. Ar to autors vēlas vēl vairāk uzsvērt, ka māte bija pelēkais cilvēks, kam nebija teikšanas, ne arī viņa pelnīja iztiku ģimenei. Tikai visā noraudzījās bez iespējas kaut ko mainīt.
…