Novele „Lielas spodrības gaismā” mani šokēja. Galvenā varoņa „smalkā kaite” pavisam noteikti pedantisms. „Jau sestdien viņš bija apmeklējis veļas mazgātavu un sagādājis sev tīru veļu, jo viņš nezināja lielākas un pazemojošākas ciešanas par netīrību.” Arī mūsdienās tas nav nekāds retums, ka daudzi cilvēki nevar ciest netīrību un grib visu satīrīt. Bet šokējošs bija tieši absurdais pārspīlējums. Kad Rihards nonāca „izvēles” priekšā, glābt bērnu vai taupīt savas tīrās drēbes, viņa pedantisms „ņēma virsroku” tik ļoti, ka viņš bija gatavs ļaut bērnam nomirt, tikai, lai pataupītu savas tīrās drēbes. Domāju, ka, kaut arī pedantu ir daudz, neviens no tiem sevi „nenoliktu” izvēles priekšā starp dzīvību un tīrību. Tas ir kaut kas, ko, pēc manām domām, Ādamsons ir iztēlojies par daudz. Domāju, nevienā laika periodā cilvēciskumu nevar apspiest tāda īpašība kā pedantisms.
Kopumā pēc Ādamsona „Smalkajām kaitēm” var spriest, ka tās laika gaitā nemainās. Iespējams tajos laikos cilvēki tām pievērsa mazāku uzmanību, bet tagad tās var pamanīt diezgan labi, bet pašas īpašības nav mainījušās. Godīgi sakot, izlasot šo krājumu, es pārdomāju savu rīcību dažās situācijās un atklāju, ka arī manī ir diezgan daudzas no šīm kaitēm.
…