Es tevi meklēju, kā neredzīgais dienu, kā nāves apēnotais jaunu dzīvību

Vienmēr kāds kādu meklē. Un nav iespējams apstāties, kamēr neesi atradis. Tāda ir cilvēka daba. Viss šajā dzīvē ir jāmeklē: ēdiens, jumts virs galvas, darbs, citus cilvēkus. Jo nekas izņemot cilvēku nav kustīgs šajā pasaulē, nekas nenāks pie viņa klāt un neklauvēs pie durvīm. Vai arī tomēr?
Vai arī tomēr katrs cilvēks ir kā maza straume pasaules cilvēku okeānā? Katrs plūst savā nodabā, bet līdz ar to arī aizķer un ietekmē sev apkārt esošos. Vai arī okeānā ir krustceles? Kur izvēlēties ļauts tikai vienu no trijām pusēm, jo atpakaļceļš nu ir aizskalots ar citām straumēm un izdarīt vakardienas izvēli vairs nav iespējams.…