Ja es dzīvotu Ulmaņa laikos, tad noteikti apmeklētu valdības rīkotos tautas svētkus ar brīvdabas lieluzvedumiem, kuros piedalītos Nacionālā teātra un Dailes teātra aktieri. Manu erudīciju veicinātu dažādu preses izdevumu lasīšana, piemēram, “Sējējs” – mēnešraksts latviskās dzīves veidošanai. Es varētu iepazīties ar ideoloģiskajiem uzskatiem, izlasīt vēstures aprakstus un jaunāko daiļliteratūru. Avīzē “Vārds” es pievērstos kultūras vēsturei. Tikpat interesanti būtu lasīt “Zemes Spēku”, “Latvijas Lauksaimnieku”, jo vēcākiem, pārvēršoties jaunsaimniekos, slāptin slāptu izglītības, tiecoties iegūt nepieciešamās zināšanas zemes kultūras celšanai.
Grāmatniecības uzplaukums, kas ietu roku rokā ar jaundarbu parādīšanos, veidotu lielu latviešu dzejas pūru. Aleksandra Čaka darbi man būtu zināmi kā reizrēķins! No A līdz Z lasītu publikācijas periodikā, jo kuram gan kulturālam cilvēkam nepatīk jauni meklējumi garīgās pasaules pilnveidošanai! Mani noteikti piesaistītu patriotiskie motīvi, kuros izcelts dzimtenes skaistums, tautas mīlestība, darba tikums, kā arī optimistiskā dzīves izjūta (ko nevarētu teikt par šodienu), dzīves pieņemšana, pārliecība par iespēju grūtumus pārvarēt un ticība labo spēku uzvarai.
Lai tuvāk iepazītos ar latviešu kultūru, es iestātos mazpulku organizācijā. Es mācītos tautas dziesmas un dejas, latvisku dzīvesziņu un pareizu seno ornamentu iestrādāšanu lietišķās mākslas priekšmetos. Pēc manām domām, tas nav mazsvarīgi latviskuma apzināšanās nolūkos.
Visi iepriekšminētie sasniegumi Latvijas attīstībā skaidrojami ar vadoņa stingro pārliecību par veicamajiem darbiem nākotnes vārdā, kā arī tautas mīlestību un ticības garu. Varbūt tāpēc es cienu Kārli Ulmani. Pēc manām domām, viņš bija pelnījis lauksaimniecības un tautsaimniecības doktora goda diplomu, ņemot vērā visus lielos nopelnus lauksaimniecībā un tautsaimniecībā, kā arī tautas vispārīgās kultūras pacelšanā.
…
