Es un renesanse

Renesanse (lat. val. renesimento - “atdzimšana”) atspoguļo laika posmu 15. - 16.gs., kas ir lielo ģeogrāfisko atklājumu un izgudrojumu laiks. Renesanse aizsākas jau 14.gs. Itālijā un izplatās visā Eiropā. “Es stāvu uz divu laikmetu robežas un vēršu savu skatu reizē pagātnē un nākotnē”, teica izcilais Renesanses dzejnieks Petrarka.
Šajā laikā radās jauns jēdziens “viduslaiki”, kas iezīmēja periodu starp jauno laikmetu un antīko laikmetu. Radās pat uzskats, ka “tumšie viduslaiki” ir sagrāvuši seno kultūru. Viduslaiku cilvēkam Dievs bija soģis un lēmējs par dzīvi un nāvi. Renesanses cilvēks nenoliedza Dievu, taču viņš saskatīja dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu dabā, īpaši cilvēkā, kas radīts “pēc Dieva ģīmja un līdzības”. Laiks kļuva par vērtību, Dieva dāvanu. Renesanse padarīja laiku par indivīda guvumu. Mainījās priekšstats par telpu – pasaule kļuva par putekli Visumā. Parādījās jauns jēdziens – antropocentrisms – uzskats, pēc kura tieši cilvēks ir Visuma centrs un augstākais mērķis. Domāšanu, kuras centrā nostājās cilvēks kā galvenā vērtība, dēvēja par humānismu (lat.val. humanus – “cilvēcīgs”). Šā domāšanas veida pārstāvjus sauc par humānistiem.
…