Eseja - bērnības rotaļas

Ak, šis jaukais un atmiņu pilnais bērnības laiks! Cik tas bija burvīgs un brīnišķīgs. Spilgti
atceros savu bērnību, augu es ar brāli laukos, kas, protams, automātiski nozīmē, ka rotaļas un
dažādas spēles mums gāja no rokas. Laukā dzīvojāmies līdz vēlai naktij. Kā arī, neizpalika arī
lauku darbi, kas mums tiešām ļoti nepatika. Bet arī, ja mēs tos darījām, rad vienmēr caur darbu
arī rotaļājāmies. Kā, piemēram, kad lika sagrābt zāli, mēs vienmēr ar grābekļiem izmētājām zāli,
un atceros, kad mūs vectēvs pieķēra, tad dabūjām pārstrādāt savas palaidnības sekas. Vienmēr
bija bail no vectēva, jo viņš vienmēr uzradās nelaikā un vienmēr mūs pieķēra. Protams, šeit
varētu turpināt un turpināt aprakstīt manu bērnību, taču, ja es atgriežos pie jautājuma, par to vai
es gribētu vēlreiz atgriezties, bērnībā, tad teikšu, ka jā, bet uz nedēļu un iespējams, tikai kādā
noteiktā brīdī, uz visu dzīvi nē!…