Mans gara darbs filozofijas pasaules izzināšanas mēģinājumos būs par mīlestību un visu, kas saistīts ar to. Visas turpmāk klāstītās atziņas, secinājumi un spriedumi, kā arī apgalvojumi un nereālie prātojumi balstīsies uz filozofa E. Fromma darbu „Mīlestības māksla” un manis paša dzīves pieredzi mīlestības lietās. Šī tēma man šķiet ļoti aktuāla, par to vienmēr ir runāts, tiek runāts mūsdienās, un savu aktualitāti tā noteikti nezaudēs arī turpmāk. Tas izskaidrojams ar to, ka katrs no mums mīl, vēlas mīlēt vai tikt mīlēts un ja arī to noliedz, tad noteikti ne bez iemesla, un es esmu pārliecināts, ka sirds dziļumos mīlestība ir vairāk vai mazāk nozīmīga visiem cilvēkiem. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi un tāda ir arī viņu dzīves uztvere, vērtību maksima, spēja izpausties, neslēpt savas jūtas, būt atvērtiem pret apkārtējo pasauli un saskatīt skaistumu sev apkārt. Mīlestība ir kā visspēcīgākā narkotika, kas atraisa cilvēkā visdažādāko sajūtu izpausmes, iemīlējies cilvēks ir kā neprātīgs, kā no jauna dzimis, šķiet, viņš izjūt visu iepriekš mazsvarīgo, daudzkārt spēcīgāk. Pat sevī noslēgts un kautrīgs cilvēks var pēkšņi sākt skraidelēt apkārt kā sajucis un paust savas tā mirkļa izjūtas, kas radušās jaunā dvēseles stāvokļa dēļ. Jā, mīlestību tiešām varētu saprast kā dvēseles stāvokli, par ko raksta E. Fromms, viņš gan to saista ar dvēseles brieduma pakāpi, no kā varētu secināt, ka īstai mīlestībai ir jānobriest, tai ir jāsagatavojas, tā neatnāk pati, vienkārši neparādās un nepazūd kā iesnas.…