Eseja par igauņu rakstnieka Eduarda Vildes romānu "Kalnciema piena vedējs"

Izlasīju darbu, bet nespēju pateikt, par ko tieši tas ir (nespēju definēt vienu tēmu). Tur mijas mīlestības motīvs, sociālais stāvoklis kā vēsturiskā laikmeta liecinieks, ētika, psiholoģija, valodas krāsainība, filozofiskums. Lieki piebilst, ka par visu nevar uzrakstīt, jo tā visa ir tik daudz... Tad nu nolēmu apvienot lietderīgo ar patīkamo un centos atklāt romāna galvenās tēmas un savas domas par to, izmantojot bināro opozīciju metodi.
E. Vildes radītajā tekstā varētu atrast n – tos bināro opozīciju pārus, bet es aprobežošos ar, manuprāt, nozīmīgākajiem jau minētā iemesla dēļ – visu tāpat nevar uzrakstīt (arī pateikt ne).
Muižnieks – zemnieks. Romāns ir arī sava veida vēstures liecinieks. Tajā atspoguļota igauņu zemnieku dzīve vācu laikos. Muižnieks – zemnieku apspiedējs, izrīkotājs. Romānā muižniekus visspilgtāk pārstāv Ulrihs fon Krēmers, bet eksistē arī viņa brāļi un māsas, kā arī mistiski tiek pieminēta vesela Krēmeru dzimta. Muižnieks – pieradis komandēt, darīt pēc sava prāta. Ulrihs grib skaisto Mari sev, Tenim sava sieva ir jādod, un Marei – jāiet pie kunga. Jo viņš ir kungs. Muižnieka varā ir ietekmēt zemnieku dzīves apstākļus – te vienam atlaiž no rentes kādus rubļus, te kādam paaugstina cenu, te pieprasa nekavējoties atmaksāt parādus, te dāvina lopus, te izliek no mājām, te saprecina. Kā nu ne, ja viņa rokās ir vara – viņam pieder zeme, zemnieka izdzīvošanas galvenais priekšnoteikums.
…