Eseja par Ž.Bodrijāra grāmatu "Simulakri un simulācija" paustajām idejām

“Viscaur notiek zaudētu īpašību, ķermeņu, sabiedriskuma vai barības studētās garšas otrreizēja atražošana. No jauna izgudro nabadzību, askēzi, zudušo pirmatnējo dabiskumu: natural food, health food, joga.”

Lai arī viss teksts bija diezgan sarežģīts, dažas domas man tomēr aizķērās prātā, un šī augšminētā ir viena no tām. Gribu jau iepriekš uzreiz pieteikt to, ka darba rakstīšanā izmantoju principu – domu plūsma. Tāpēc, iespējams, darbam nepiemīt akadēmiskā darba struktūra un valoda. Bet ļoti ceru, ka šāda darba tapšanā tas ir pieļaujams.
Ja ņem visu teikumu kopumā, tad pirmais secinājums – jā, tas patiešām tā arī pasaulē notiek. Kāda ir motivācija cilvēkiem pēkšņi atgriezties pie pirmatnējām nodarbēm un ieražām? Grūti pateikt. Vai cilvēki pievēršas rīta skriešanai, veselīgai pārtikai un jogai tikai tāpēc, ka viņi grib dzīvot ilgāk? Ja tas tā ir, tad viņiem ir jāuzdod jautājums, kāpēc tad viņi tik tālu ir nonākuši? Kāpēc cilvēks piesārņo dabu, ēd neveselīgi, nesporto, smēķē, lieto alkoholu, narkotikas un tā tālāk, un tad pēkšņi nāk pie apskaidrības, ka tā nedrīkst darīt, un sāk kaut ko labot, lai arī tas jau ir par vēlu. Šeit ir ļoti daudz jautājumu, kurus būtu jāuzdod katram cilvēkam. Man personīgi tas nešķiet pieņemami – ēst un ēst neveselīgu pārtiku, un tad vienu jauku dienu, kad esi pieņēmies svarā par pārdesmit kilogramiem, sākt vainot visu pasauli, ka tiek ražota trekna pārtika, sūdzēt tiesā Mc’Donalds par to, ka viņu hamburgeri padara cilvēkus resnus un sākt domāt, kā tikt vaļā no sava svara. …