Filmas "Džokers" analīze

Filmas žanrs ir krimināla drāma jeb trilleris, kurā ir saskatāma visai dziļa mizanscēna, jo visas filmas garumā notiek asiņaina un spraiga cīņa jeb vardarbība. Īpaši brīžos, kad iedarbojas galvenā varoņa neiroloģiskie traucējumi, kas liek spiedienam smieties un raudāt. Tas bija saskatāms brīdī, kad galvenais varonis pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, sastop ceļā trīs vīriešus, kuri neizpratnes dēļ šos smieklus uztver kā negatīvu vai aizskarošu pazīmi, liek lietā pret viņu vardarbību, kas beidzas ar Džokera pašaizsargāšanos, tēmējot un izšaujot uz ļaundariem ar ieroci. Visai fascinējoša ir filmā aina, kurā divu stundu laikā Džokers pārvērš slikto pieredzi par atriebības stāstu, kuru dzen ārprāts. Un pāri visam, daži Artura vardarbības mirkļi ir izpelnījušies viņam plašsaziņas līdzekļu un sekotāju uzmanību, ieskaitot pūļus ar klaunu maskētām sejām, kuras ir gatavas satriekt un domājams arī nogalināt. Filmas režisors Filips filmā piedāvā alternatīvu pieeju, jo katra Artura būtnes šķiedra aizved viņu arvien tālāk, līdz brīdim, kad viņš kļūst par šo pazīstamo seju no Betmena komiksiem, karikatūrām un filmām. Kā arī filmas aina, kurā pēkšņi liels cilvēku pūlis ziedo maskas, lai slavētu notiekošo neprātu un dodas pielūgt Džokeru kā Dievu ir visai neticama filmas sastāvdaļa. Protams, daži filmas aspekti ir atspoguļoti kā Amerikas kultūras spogulis. Cilvēkos tiek radīta interese par filmu, kas dramaturģizē kustību un paspilgtina ainu, kurā tiek nogalināti bagātie nevis tāpēc, ka Džokers viņiem to pavēl, bet gan tāpēc, ka cilvēki mūsdienu pasaulē var būt ārprātīgi.