Protams, ka optimālākais variants šajā piemērā būtu, ja ikviena no šajā situācijā iesaistītajām pusēm būtu spējīga atzīties, jo tas katrai no tām garantē vismazāko iespējamo ļaunumu, pietam – katram vienlīdzīgi, tas ir, savā veidā tas būtu taisnīgi sadalīts ļaunums, kas tām var draudēt. Šis ļaunums, kas var šīm darījuma pusēm draudēt, ir tas, kas varētu tās saliedēt un uz abpusējas vienošanās (protams, tikai uz saprāta un labākās sirdsapziņas) pamata, tās varētu izvairīties no tāda ļaunuma, kas kādai no pusēm var būt ļoti bargs un postošs.
Taču, ja skatās no citas puses, tad ir jautājums: vai būtu taisnīgi kādai no šī darījuma pusēm saņemt sodu par to, ja tā šo nodarījumu nebūtu izdarījusi. Tam gan nebūtu taisnīgi šo pusi nosodīt un atņemt tai tās brīvības, kuras tai būtu eksistējušas, ja tā būtu rīkojusies savu interešu un mērķu vadīta. Dzīvē taču ir grūti noteikt tieši to situācijas atrisinājuma variantu, kurš būtu vislabākais attiecīgā situācijā un attiecīgos apstākļos, kā arī nav viegli noteikt, cik daudz katram ir jāsaņem par to, ko viņš ir darījis un ko nav.
Mūsdienās ir ļoti grūti un varbūt pat naivi ticēt tam, ka otra puse izturēs šo pārbaudījumu par to, ka abas iegūs to ļaunumu, kurš būs vismazākais un visvienlīdzīgākais. Varbūt jau arī katra no šīm pusēm nav pelnījusi tādu pašu sodu kā otra, taču kurš tad būs tas, kas to izlems? Tādēļ lielākajā daļā situāciju iespējamais ļaunums tiek sadalīts "uz galviņām".
Bet mums ir tāds pamats domāt, ka otra puse būs tik pat godīga un varētu pat teikt godprātīga un nesavtīga, ka tā darbosies nevis savu interešu jeb "savas ādas glābšanas" nolūkos, bet gan kopēja izdevīguma un labuma motivētas.
Grūti pat nav secināt to, ja tu kā pilnvērtīga un taisnīgi domājoša būtne vēlēsies panākt to abām pusēm vislabāko variantu, tad tu būtu tas, kas zaudēsi, jo lielākā daļa ļaužu ir tādi, kuriem kritiskā situācijā kolektīvā domāšana vairs vienkārši nedarbojas vai arī tie pēc savas būtības ir bijuši patmīļi, bet tu kā naivs un lētticīgs esi paļāvies uz šī cilvēka ārējo masku, kas ir bijusi apzināti veidota un kultivēta – varbūt jau arī tā ir apzināti un ar nolūku veidota, taču ir arī tādu cilvēku, kuri vienkāršās jeb ikdienas situācijās tiešām ir tādi, uz kuriem var paļauties, bet tikko ir drauds par kādu ļaunumu, tā šī personība ir tā izmainījusies, ka pat grūti ir noticēt. Cilvēka īstenā daba un iedaba izpaužas jau tikai tad, kad priekšā stāv dažādas grūtības, kuras ir jāpārvar – vai nu kopā ar citiem vai arī atsevišķi, meklējot labāko izdevību tikai sev vai arī kopīgi.
Maz var atrast šādu cilvēku, uz kuriem varētu paļauties un uzticēties šādās situācijās, taču viens vismaz man ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā šādās situācijās es varētu paļauties uz tiem cilvēkiem, ar kuriem es esmu izaudzis, tas ir, savu ģimeni. Taču pat par labākā drauga īsteno seju man arī būtu jau jāšaubās, ja, protams, es ar to nebūtu izaudzis jau no bērnības un mēs jau nebūtu gājuši cauri dažādām, protams, niecīgākām problēmām.
Ja man būtu šajā situācijā kopēji jādalās ar savu mīļoto cilvēku, tad no vienas puses – tas ir tāds pats risks, kāds tas būtu kopā ar nosacīti svešu cilvēku, jo pēc būtības mēs esam pilnīgi sveši cilvēki, kas viens otrā ir atraduši to, ko meklējuši – savu otro es; bet no otras puses – lai izveidotos normālas savstarpējas attiecības, ir nepieciešama uzticēšanās otram, un ja šīs attiecības ir pastāvīgas un nopietnas, tad, protams, nebūtu nekāda pamata domāt, ka mans mīļotais cilvēks varētu rīkoties pretēji mūsu kopējām interesēm.
Arhetipiskais Latvijas uzņēmējs
Grūti gan būtu piekrist visam, kas attiecas uz mūsdienu uzņēmējiem, jo ik dienas viņu attieksme pret saviem darbiniekiem uzlabojas – nu ja ne uzlabojas, tad vismaz izmainās gan. Šāds uzskats pastāvēja pirms vairākiem gadiem un bija ļoti izplatīts jauno uzņēmēju vidū.
…
