Nākamā stadija ir personības brieduma stadija. Tā var sākties, apmēram, 25-30 gadu vecumā un stadijas noslēgumu var minēt, aptuveni, 60-65 gadu vecumu. Brieduma stadijas indivīda uzdevums ir balanss starp jaunradi kā posma pozitīvo jaunveidojumu, pret stagnāciju kā stadijas negatīvo jaunveidojumu. Jaunrade ietver dzīves darba atrašanu un spēju atstāt kaut ko paliekošu citām paaudzēm, veicot tādas darbības kā brīvprātīgais darbs, mentorings un bērnu audzināšana. Šajā posmā pusmūža pieaugušie sāk dot ieguldījumu nākamajai paaudzei – radīt pēcnācējus un rūpējoties par citiem; viņi arī nodarbojas ar jēgpilnu un produktīvu darbu, kas pozitīvi ietekmē sabiedrību. Tiem, kas šo uzdevumu nepārvalda, var rasties stagnācija un jūtas, it kā viņi nav veikuši pietiekoši nozīmīgu darbu sabiedrībai jēgpilnā veidā; viņiem var būt neliela saikne ar citiem un maza interese par produktivitāti un pašattīstību.
Pēdējā stadija – Ēriksons to dēvē par personības integrācijas stadiju, kur posma negatīvais jaunveidojums ir izmisums un bezcerības izjūta, bet pozitīvais jaunveidojums - savas personības kā vienota veseluma izjūta. Tā ir iekšējā saskaņa, apmierinātība pašam ar sevi. Ja daži indivīdi šajā posmā spēj novērtēt savu dzīvi un tās nozīmīgumu, turpretī citi slīgst izmisumā. Ikviena cilvēka mūžā ir gan laimīgi un priekpilni brīži, gan neveiksmes, tomēr ne visi spēj izveidot pozitīvu attieksmi pret dzīvi kopumā. Ir izpētīts, ka spēja domāt pozitīvi, visbiežāk, ir raksturīga indivīdiem, kuri mūža garumā veidojuši sirsnīgas attiecības ar citiem un arī vecumdienās uztur tuvas attiecības ar bērniem, mazbērniem un draugiem vai radiem.
Tā kā indivīda attīstības procesi turpinās visa mūža garumā, ikvienam cilvēkam ir svarīgi rūpēties par savu izaugsmi, iegūt jaunas zināšanas un prasmes, kā arī, stiprināt attiecības ar tuviniekiem. Saskaņā ar Ēriksona teoriju, katra attīstības posma veiksmīga pabeigšana rada veselīgu personību un pamatvērtību iegūšanu.…
