„Siltu zemi” iespējams uztvert arī kā atziņu un domu romānu. Tajā ir atziņas, kas liek aizdomāties par cilvēku savstarpējām attiecībām, par attiecību vispārīgo jēgu un to īsto iemeslu, kura dēļ cilvēks nevēlas palikt vientuļš ne savā ģimenē, ne attiecībās ar otru. Galvenais varonis kādā epizodē izsaka frāzi: „..es tikpat labi zinu, ka vientulība ir ilgtspējīgāka nekā attiecības”.
Romānā tēlotās situācijas grūti pielīdzināmas reālajai cilvēku dzīvei, toties tēlotās varoņu pārdomas sev piemērojamas itin bieži. Nez vai katrs spēj sevi iztēloties tādā ģimenē, kāda ir tēlotā Daniela un Nellijas ģimene, toties itin bieži var sevi sasaistīt ar to domām. Tā, piemēram, ikkatram ir gadījies, ka „naktis ir sevišķi sāpīgas, naktīs vienmēr ir baisāk no sevis, liekas, naktī domas izēd no iekšpuses mani tukšu”. Inga Žolude ļoti precīzi spējusi attēlot sajūtas, tās gluži vai izjūtamas uz savas ādas. Šīs sajūtas ir kā spilgts pretstats neiespējamajām situācijām, kas norisinās ap varoņiem, ko autore tēlo romānā.
Romānu lasot, nepārtraukti jādomā līdzi, vērtējot un analizējot izvērstās situācijas, kurās atrodas galvenie varoņi. Nākas saprast, ka, lai arī netradicionāli, kļūdaini un nesaprasti, arī perversi, viņi ir tikpat līdzīgi savās iekšējās sajūtās un vēlmēs kā lielākā daļa cilvēku, jo viņi, tāpat kā visi pārējie, vēlas savā dzīvē „..aizceļot, kur zeme ir silta un smalka, dzīva un saprotoša..”.
„Silta zeme” ir romāns, kas izved cauri stāstam par to, kāda var būt dzīve. Tas lasītājam var likt tikpat kā sarkt, tā arī bālēt. Nav jau arī nozīmes īsti ko, jo galveno Inga Žolude savā romānā ir panākusi- viņa liek romāna tēlu dzīvi salīdzināt ar savējo, viņa liek analizēt un domāt, liek nosodīt, bet tajā pašā laikā slēpti liek apzināties, ka neviens jau nevar tiesāt, cik kādam dzīve ir laba vai slikta, izdevusies vai nē. Romāns ir tieši tikpat sarežģīts, cik vienkāršs- gluži kā dzīve, kas katru cilvēku ierauj savā varā.
…