Šobrīd praksē ir izveidojusies situācija, kad iestādes dienesta pārbaudes veicēji faktiski pārņem uz sevi prokuratūras funkcijas, izskatot sūdzības par amatpersonas rīcību veicot izmeklēšanu konkrētajā kriminālprocesā. Kā jau noskaidrots, sūdzību izskatīšana par amatpersonas procesuālo rīcību neietilpst nedz izmeklētājā tiešā priekšnieka, nedz iestādes vadīta kompetencē, bet ja dienesta pārbaude uzsākta pēc uzraugošā prokurora iesnieguma, nekorekti atkārtoti pārbaudīt, vai prokuroram izdarītie secinājumi ir pamatotie, likumīgie un tiesiskie; vai izdarītie secinājumi balstās uz pārbaudītiem faktiskiem apstākļiem un tie, savukārt, atbilst apstākļiem tiesiskajiem. Šo pieeju jāizmanto arī attiecībā uz tiešā izmeklētāja priekšnieka apsvērumiem iniciējot kāda izmeklētāja saukšanu pie disciplināras atbildības. Tā izveidojies, ka tiešajam izmeklētāja priekšniekam ir ķīlnieka loma attiecībās ar savā pakļautībā esošajām personām; viņam nedz Kriminālprocesuāli, nedz administratīvi nav reālās ietekmēšanas līdzekļa vai mehānisma, lai panāktu noteikto uzdevumu un uzlikto pienākumu kvalitatīvo izpildi.
Dienesta pārbaudes galvenais uzdevums noskaidrot iemeslus, cēloņus kāpēc konstatētais pārkāpums esot bijis iespējams; novērtēt iestājušās sekas, to smagumu, novēršanas iespējas, bet uz lietderības apsvērumu bāzes, izmantojot samērīguma principu, jau pieņemt atbilstošo lēmumu – uzsākt vai neuzsākt disciplinārlietu.
Apšaubāms ir pieņēmums, ka vienmēr ir jāveic pārbaude, lai risinātu jautājumu par disciplinārās lietas ierosināšanu. Tā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 4.panta 3.daļā tieši ir norāde uz iespēju nevis pienākumu veikt pārbaudi, lemjot jautājumu par disciplinārlietas ierosināšanu.
Secinājumi: ne vienmēr ir lietderīgi un nepieciešams iepazīties ar konkrētā kriminālprocesa materiāliem, bet tiesisku apsvērumu dēļ, viennozīmīgi, nav pieļaujams kopēt kriminālprocesa materiālus bez procesa virzītāja piekrišanas, kā arī daļu no kriminālprocesa materiālos esošajām ziņām atreferēt pārbaudes slēdzienā; ne vienmēr ir jāveic pārbaude, lai risinātu jautājumu par disciplinārās lietas uzsākšanu.
…
