Kā radās durvis?

Kāda liepa neklausīja vecāko liepu mācībām nepadoties cilvēkam, tā saprata abpusēju sadarbību starp koku pasauli un cilvēkiem. Pēkšņi tas notika. Tā sajuta asu dzelzs priekšmetu savā ķermenī, visas dzīvības sulas, visas saites ar saknēm, ar barību tika pārrautas. Tā krita. Tukšums un beigas. Beigas? Nē. Tā attapās darbnīcā, cilvēks, kas atradās šajā istabā ar liepu bija rūpīgs, tas uzmanīgi to apstrādāja, rūpējās par to. Tā bija atdzimusi, eļļa, ar ko tika ieziests liepa aizvietoja naturālās zemes sulas, tā atkal spēja elpot, krāsa, ar ko tā tika apklāta aizvietoja mizu, tā atkal tika pasargāta. Cilvēks iepazīstināja jauno liepas ķermeni ar dzelzs priekšmetiem, tās solījās uz visiem laikiem turēt liepu stāvus, tā pat kā bija augusi. Liepa nespēja tam noticēt – citi koki krīt un mirst no cilvēku rokām, citi tiek dedzināti, bet viņa izdzīvoja, par viņu rūpējas, viņa bija izredzētā.…