Kā rasas lāsi mīlestību sniedz

Pirmā bija ideja, tad vēl viena... Idejas jaucās pa galvu nenorimdamas. Ilgi tās jaucās, un jaucās... Tad tapa darbs.
Bet ne jau par mīlestību. Tad nācās to pārveidot, lai tas vismaz ar nelielu daļiņu vēstītu kaut ko jaunu par šīm... jūtām.
Ja kāds zinātu, cik ilgi man nācās rakstīt iepriekšējās divas atkāpes. Gan mainot, gan labojot. Tas tiešām bija grūti. Gribējās iesākt ar domu, ka es nevaru rakstīt par mīlestību. Labi vien ir, ka tā nerakstīju, citādāk citi uzzinātu, ko es domāju par savām spējām.
Cik cilvēku, tik domu par mīlestību. Lūk, arī viena no Dainas Avotiņas atziņām. Lai cik arī bēdīgi tas neliktos, es tomēr nesaskatu tajā neko īpašu, ja nu vienīgi dzidro un kristāltīro rasas lāsi.…