Vispārējā, populārā izpratnē filosofija ir mācība vai zinātne, kura māca gudri, varētu teikt, reizēm pat pārgudri runāt. Šis aizspriedums vai drīzāk gan stereotips liek domāt, ka filosofija tāda runāšana vien ir, un neko sevišķu tur nevajag, kā tikai “muti īstajā vietā”. Tāpēc arī lielai daļai cilvēku, un arī man agrāk, attieksme pret filosofiju ir diezgan noraidoša, jo to bieži uzskata nevis par nopietnu lietu, bet gan par tādu “ūdens liešanu” vien.
Taču laika gaitā manas domas un priekšstati par filosofiju mainījās. Tagad man ir radies priekšstats, ka filosofija ir kaut kas vairāk par tukšu runāšanu. Ir jāzina ko un par ko runāt. Tas nozīmē, ka ir jāpārzina, ja ne visi (ko vienkārši fiziski nevar izdarīt), tad vismaz liela un spēcīgāko filosofu darbu daļa, lai varētu kaut cik sākt teikt, ka zini kaut ko par filosofiju.
Lai gan no otras puses, filosofam būt nenozīmē tikai pārzināt seno rakstītāju darbus. Tad jau tā būtu tāda zinātne, vai kā nu to lai nosauc, kurā tikai jāsamācās teksti vai atziņas un vairāk nekā. No kurienes tad tādā gadījumā šie teksti lai rastos, ja visi tikai pārzinātu uzrakstīto vai izteikto un viss. Tad taču vispār nebūtu ne tādu filosofu, ne pašas filosofijas, jo tādejādi nemaz nebūtu varējis rasties pirmais teksts vai pirmā atziņa. Tātad filosofija ir kaut kas vairāk par jau zināmu lietu atreferēšanu. No tā izriet, ka katram, kurš sevi uzskata par filosofu, ir jārada kaut kas jauns, kaut kas pašam no sevis, vai vismaz jādara kaut kas atšķirīgs no iekalšanas, kas, kā jau mēs noskaidrojām, nevar būt filosofija.
Tātad radīšana. Kas tā tāda un kā to var iemācīties? Radīšana ir kaut kas tāds ko, manuprāt, nevar nemaz tik viegli aprakstīt vai definēt. Radot cilvēks izveido no nekā, ja vien par neko var uzskatīt paša domas, enerģiju un laiku, kaut ko. Šis kaut kas ir kāda konkrēta atziņa vai slēdziens, kuram jābūt stingram savos pamatos un neapgāžamam, vai vismaz pārliecinošam, jo filosofijā visam jābūt patiesam, citādi tai nebūtu jēgas. Tāpēc, ka kuram tad ir vajadzīgi aplami slēdzieni un spriedumi, kas noved pie aplamiem rezultātiem un pamudina cilvēku uz aplamu, nepareizu rīcību, kas parasti normālam un saprātīgam cilvēkam nav mērķis.
Radīšanas procesā cilvēks domā, viņš apsver to, ko viņš zina, un izspriež to, kas izriet no viņa rīcībā esošās informācijas par kādu konkrētu jautājumu. Viņa rīcības rezultātā ir radies varbūt ne unikāls, bet vismaz priekš viņa jauns spriedums, kas viņam ir svarīgs, jo nez vai kāds nopūlēsies ap kaut ko tādu, ko neuzskata par svarīgu vai būtisku.
Tātad, atbildot uz jautājumu “kas ir filosofija”, mēs esam nonākuši pie tā, ka tās būtiska sastāvdaļa ir radīšana. Taču nedrīkst aizmirst, ka lai radītu, ir jādomā. Varētu teikt, ka cilvēks domā visu laiku, taču ir lietas, kuras darot, cilvēks tomēr nedomā. Piemēram, kaut vai ejot – cilvēks nedomā, jo staigājot mēs varam apdomāt jautājumus, kas mums interesē, nemaz nepiedomājot pie paša iešanas procesa. Jo, ja būtu tā, ka mēs domājam par iešanu kā tādu, un domātu paralēli vēl par ko citu, tad mēs domātu reizē divas domas, kas nez vai ir iespējams ar vienu prātu. Un tas, ka mums ir viens prāts ir skaidrs tāpat, citādi būtu brīži, kad mūsu prāti katrs domātu atšķirīgi un ko tad mēs darītu. Lai gan šinī gadījumā par nedomāšanu būtu jāuzskata nevis burtiska nedomāšana, bet gan kaut kas cits, ko es apskatīšu mazliet vēlāk.
Tagad mēs esam nonākuši pie secinājums, ka filosofijā ir arī domāšana. Varbūt domāšana un radīšana ir ja ne viens un tas pats, bet vismaz kas tāds, ka mēs ar vienu vārdu varam aptvert abas idejas? Ja jau radot ir jādomā un bez tā nu nekādi nevar iztikt, un nekā cita būtiska es radīšanā nevaru atrast, izņemot domāšanu, tad varētu pieņemt, ka ar vārdu “domāšana” varam saprast arī “radīšanu”.
Kā man mācīja filosofijas kursā, domāšana esot saruna pašam ar sevi. Tas nozīmē, ka domājot cilvēks sarunājas pats ar sevi – noskaidro, kas viņam ir zināms un saprotams un kas nav. Un to, kas nav, cenšas noskaidrot vai izskaidrot, ja viņam tas liekas svarīgi, izmantojot savu prātu kā otru sarunu biedru, jo tas jau sen ir noskaidrots un laika gaitā pierādījies, ka vislabākās idejas rodas sarunu laikā, kad tiek aktīvi apspriests konkrētais jautājums.
Nākošais svarīgais jautājums, pēc tam kad esam noskaidrojuši, kādi ir filosofijas līdzekļi, ir - ko tad filosofija dara. Jo skaidrojot kādu lietu vai jēdzienu, mēs parasti izskaidrojam ne tikai ko tas izmanto, bet arī uz ko tas ir vērsts, būtībā - tā nozīmi.
Tātad, ko filosofija cenšas panākt.
…
