Es nacu pasaulē, kad uz zemes spēlējās nebēdnīgais atkusnis. Atrados kļavas zaros, kas stāvēja koku alejā pretī skolai. Tas bija laiks, kad ziema devās prom un kad pavasaris ņēma virsroku. Viss sāka mosties no dziļā ziemas miega. Sniegpulkstenītes pabāza savas mazās galviņas ārā no zemes, atvēra savas mīļās acis un uzsmaidīja pasaulei. Arī narcises graciozi izlīda no zemes un paskatījās uz manu pusi.Tad atgriezās mani draugi, gājputni, no siltajām zemēm. To es vēl neredzēju, jo biju tikai pumpurs, bet dzirdēt dzirdēju.
Pienāca pavasara beigas un biju jau nedaudz paaugusies.…