Komunikācijas situāciju analīze, izmantojot Ē.Gofmaņa darbu "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē"

Pirms kāda laika (studējot mūzikas menedžmenta kursos) iepazinos ar savu jauno kursabiedreni – meiteni no Liepājas, kura laika gaitā kļuva man par labu draudzeni, padomdevēju, varētu pat teikt – paraugu. 21 gadu jauna, bet spējīga lieliski komunicēt ar cilvēkiem (jāņem vērā tikai tas, ka ar cilvēkiem, ar kuriem viņa vēlējās komunicēt), vienmēr zināja – kad kaut ko teikt, kā to teikt un kad – vienkārši paklusēt. Viņā bija visas tās cilvēciskās īpašības, kas ļāva viņai bez liekas piepūles cilvēkus pārliecināt, motivēt un iedrošināt. Vismaz kādu laiku (jeb – veselu pusgadu) man tā likās. Viņa mēdza vērot cilvēkus, teikt to, ko domā un kā domā (vienmēr un visur). Viņa mēdza pievērst uzmanību pat visnebūtiskākajiem dzīves sīkumiem un vēl viņa katru otro nedēļu mēdza iegādāties jaunu somiņu (tā bija viņas vienīgā – kā viņa domāja – vājība). Viņa darbojās kā menedžere kādai grupai, apmeklēja teātra izrādes, visas iespējamās konferences un seminārus, turklāt visam vienmēr un visur vajadzēja izskatīties/būt ja ne perfekti, tad vismaz – gandrīz ideāli.

Reālās situācijas apraksts:

Mūzikas menedžmenta kurss sastāvēja no 10 cilvēkiem jeb – no mums divām un pārējiem astoņiem. Itin neviens no pārējiem astoņiem studentiem nekādi nevarēja saprast, kāpēc un kā es varu draudzēties ar viņu. Liekas, es pati to vēl nebiju sapratusi. Apkārtējie cilvēki mēdza teikt – „viņa atbaida”. …