Saskarsme ir tieša vai netieša cilvēka sociālās dabas izpausme, kas realizējas mijiedarbības un kontaktēšanās procesā subjekta ↔ subjekta attiecībās.
Krievu psiholoģe G. Andrejeva izdala trīs galvenos strukturālos saskarsmes aspektus [1.,18.]: komunikatīvais (saskarsme kā informācijas apmaiņa); interaktīvais (saskarsme kā mijiedarbība); perceptīvais (saskarsme kā savstarpēja uztvere). Ar saskarsmes palīdzību cilvēks nodod un saņem informāciju, bet arī cenšas panākt dažādus mērķus. Ja nav saskarsmes, tad arī sazināšanās iespējas ir liegtas [1.,19.].
Saziņa ir ideju, priekšstatu un jūtu apmaiņa saskarsmes un sadarbības procesā, kurā informācija tiek nodota ar zināmu efektivitāti pa kādu noteiktu informācijas kanālu subjekta ↔ subjekta attiecībās. Saziņa ir uzskatāma par saskarsmes galveno pamatveidu [1.,19.]. Saziņa rada sadarbību, bet sadarbība – jaunu saziņas saturu un formas. Saziņas procesā tiek izvirzītas „subjekta↔subjekta” attiecības, kas ir interaktīvā saskarsme ar saviem uzdevumiem un funkcijām. Saziņas struktūru veido tās komponenti [1.,23.]: adresants, informācija, saziņas kanāls, adresāts, efektivitāte. Prasme sazināties ietver spēju sniegt informāciju un vienlaikus iegūt to no partnera, klausoties, vērojot viņa reakciju un uzdodot jautājumus. Saziņu var ietekmēt tādi faktori [1.,25.] kā cilvēks, kultūrvide, sociālās grupas un tehnoloģijas.…