Kristiana Brektes personālizstāde "Arsenāls"

Otrās telpas degvielas tvertņu kompozīcija sākotnēji rada apjukumu, gluži kā liela izstādes daļa. Skaņas efekti ievelk degvielas tvertņu mežā un visi ir pazuduši. Ir gaisotnē jūtama neizpratne par pausto ideju. Kā vēlāk uzzinu, vidū tvertnes veido lielu, melnu sirdi un citas apkārt esošās ir atlikušie orgāni pēc cilvēka iekšējās pasaules katastrofas – nāves. Var spriest par to, ka Brektes acīs ievērojamākais, kas cilvēkā slēpjas, atrodas sirdī, jo tā ietver mazdrusciņ no visa, kas ir apkārt- sajūtas, domas, likteni un bailīgo tikšanos ar nāvi. Taču kāpēc visi tā baidās? Vai tikai nāves bailes ir saistāmas ar bioloģisko kodējumu katras dzīvības organismā? Varbūt mums jāmēģina to izprast un iepazīt? Manas domas aizplūst mazliet uz Bernāra Verbēra grāmatas “Tanatonauti”, kur divi vīrieši dēvē sevi par nāves pētniekiem, šķiet, ka Brekte arī atsaucas uz šo grāmatu.…