Viena no aktuālākajām diskusiju tēmām 20./21.gs. ir globalizācija un tās izraisītās sekas cilvēku dažādās dzīves jomās. Viena no šādām dzīves jomām ir kultūra. Idejas, jēdzieni un procesi „globalizācija” un „kultūra” ir seni, lai arī konkrētas definīcijas ir izstrādātas salīdzinoši nesen, - attīstījušies reizē ar cilvēci. Iespējams, ir mainījušies veidi, kā kultūra tiek globalizēta, taču ne procesa [kultūras globalizācija] rezultāts. Šīs esejas problemātika ir, vai kultūras globalizācijas rezultāts ir jauna hibrīdkultūra (hibridizācija) vai nomākta kultūra (homogenizācija)? Kā arī, vai no kultūras globalizācijas ir nepieciešams izvairīties?
Viens notikums – miljoniem acu, kas to redz, ausu, kas dzird, un prātu, kas interpretē. No daudznozīmības nav iespējams izvairīties. Arī pats jēdziens globalizācija ir daudznozīmīgs un katrs autors, pētnieks to skaidro atkarā no tam nepieciešamā iznākuma – vispārēja pieeja.
Globalizācijas kā idejas interpretācijas saknes meklējamas „Eiropas Apgaismības laikmeta idejās par savas globālās monokultūras iespējamību, kur reģionālo kultūras identitāšu zudums nespēlēja pārlieku nozīmi”1, šajā laikā tika uzskatīts, ka miers, tehnoloģiskais progress un tirgus ekonomika veicinās labklājību un valstu demokratizāciju.
Nenoliedzami ekonomiskā labklājība ir pieaugusi, tāpat kā savu varu ir stiprinājuši demokrātiskie institūti, bet tajā pat laikā jāskatās, kurās pasaules daļās tas ir noticis? Jau attīstītājos Rietumos un Austrumāzijā – Ķīnā, kas spēji sākusi liberalizēt tirgu, Taivāna, kas adaptējusi jaunās tehnoloģijas un Japāna, kas modernizējot ražošanu, ir spējusi nostāties vienā līmenī ar Rietumiem2. Tajā pašā laikā Kubā joprojām valda sociālistiskā ideoloģija, lielāka daļa Āfrikas valstu ir tikpat nabadzīgas kā pagājušā gadsimta sākumā. Pieaugošā Rietumu un Austrumāzijas bagātība, krasi kontrastē ar ne tik attīstīto sabiedrību nabadzību.…
