Laikmets un nacionālās identitātes jautājums

Nacionālais romantisms atspoguļo Rīgas arhitektu mēģinājumus radīt īpatnēji latvisku arhitektūru. Šis jūgendstila novirziens uzplauka starp 1905. un 1911. gadu. Kā iedvesmas avots noderēja tautas koka celtniecības paraugi un tautas lietišķā māksla. Latviešu arhitekti īpašu vērību veltīja īstu, dabisku būvmateriālu lietojumam. Nacionālā romantisma celtnēm raksturīga zināma formu smagnējība, monumentāls cēlums, stāvi jumti, logailas ar noslīpinātām augšdaļām un eleganti etnogrāfisku motīvu rotājumi, kuri lietoti visai atturīgi un dažkārt pārveidoti vispārējai jūgendstila estētikai atbilstošos, noapaļoti plastisku formu rakstos. Vismaz katra trešā vai ceturtā jūgendstila celtne Rīgā vairāk vai mazāk pieskaitāma nacionālajam romantismam. Mākslinieciskajā kompozīcijā nereti apspēlēti konstruktīvie elementi – metāla pārsedzes, balstsiju gali u. tml. Ievērojamākie meistari: E. Laube, K. Pēkšēns, A. Vanags, A. Malvess. Viens no pazīstamākajiem nacionālā romantisma darbiem ir E.Laubes projektētais A.Krastkalna nams ar veikaliem Brīvības ielā 47 (1908.gads). Ēkas atturīgajā apjomā izmantotas baltu tautām raksturīgās koka celtniecības formas.
Nereti tiek uzskatīts, ka tieši uz jūgendstila attīstības fona rodas arī Latvijas nacionālais romantisms. Un, tā kā jūgendstils Latvijā ir cieši saistīts ar nacionālo romantismu, tāpēc daļā ēku vērojams ne tikai Eiropā raksturīgais dekoratīvisms, bet arī atsauces uz latviskajām gara mantām. Arhitekti Eižens Laube un Jānis Frīdrihs Baumanis, kas projektējuši ēkas ar spilgtām nacionāla romantisma iezīmēm, joprojām tiek uzlūkoti par nacionālās kultūras celmlaužiem.
…