Ko ar izrādi pateikt vēlējies režisors, man laikam ir skaidrs. Gan par masu mediju ietekmi, aģitāciju, gan par savas nostājas apzināšanos, gan par to, ka neviens nevar zināt, kā pats rīkosies šādā situācijā, gan par to, cik nemanāmi tu vari kļūt iesaistīts tur, kur nemaz negribēji un cik nejēdzīgs vispār ir karš no vienkārša cilvēka skatu punkta.
Izrādes beigās visi aktieri kopā ar skatītājiem veras projektorā, kurā šķir lappuses ar neskaitāmām zvaigznītēm tajās. Katra zvaigznīte apzīmē vienu kritušo. Kad lappuses tiek šķirtas, rodas sajūta, ka nu jau būs viss, pietiek, cik tad vēl var būt, bet tās nebeidzas un nebeidzas un iekšēji pārņem rūgtums un trauksme par visiem tiem, kuru dzīves tik nejēdzīgi aprāvušās. Ar jaunieša acīm skatoties – tas, ko jaunākā paaudze atcerēsies no šiem okupāciju laikiem un kā uz tiem skatīsies lielā mērā būs atkarīgs no šādiem darbiem. Vai es ieteiktu šo izrādi ? Jā, īpaši jauniem puišiem un jauniešiem. Es gan arī dedzīgi ieteiktu izlasīt romānu pirms izrādes, neskatoties uz potenciālo abu darbu salīdzināšanu.
…