Literārā sarunvaloda

Literārā valoda ir vēsturiski radusies nacionālās valodas augstākā forma. Apzināti veidotai literārajai valodai ir labi attīstīta skaņu sistēma, bagātīgs vārdu krājums, izstrādāta gramatiskā uzbūve un sazarota stilu sistēma. Literārajai valodai ir īpaši sociāli uzdevumi: tā vieno nāciju, palīdz saglabāt tautas pašapziņu. Literārajā valodā tiek nostiprinātas un uzkrātas tautas kultūras vērtības un tradīcijas, kā arī vārda meistaru mantojums.
Atšķirībā no citiem valodas paveidiem literārās valodas vārdu, gramatisko formu un konstrukciju, tāpat arī fonētisko un grafisko līdzekļu izvēli un lietošanu nosaka ne vien paradums, bet arī valodnieku apzināti formulēti likumi – literārās valodas normas. Literārās valodas normām jābūt tādām, kas valodu padara skaidru, nepārprotamu un lokanu kā tauta saziņas līdzekli. Tā kā valoda laikmetu griežos pārmainās, daļa normu noveco un tās ir jāpārlūko.…