Lugas valodā, savukārt, bija dažbrīd parādījās arī kāds tā laika sarunvalodas vārds, galvenokārt, no slepkavu mutēm: „Ko, vanckar?” Šajā lugas tekstā bija, manuprāt, bija daudz epitetu, salīdzinājumu un metaforu, kas attiecīgi izmantoti, deva īsteno nokrāsu jebkurai situācijai: „Cērt sāpju kliedziens pliķi debesīm.
Un žēla atbalss satricina gaisu
Kā izmisuma šņuksts.”
Varoņu raksturu atklāšanā rakstītā valoda ļoti noderēja, jo pēc tā, kā runā konkrētais varonis, var secināt, kāds viņš ir, piemēram, zinot to, ka slepkavas runā īsos, kodolīgos teikumos, neizmantojot tēlainās izteiksmes līdzekļus, varam secināt, ka viņi paraduši klusēt un rīkoties, akli klausīdami. Savukārt, pēc tā, kā runā, piemēram, Malkolms, varam secināt, ka viņš ir miermīlīgs Dankana dēls, kurš ir ļoti māksliniecisks: „Es varu raudāt par to, kam ticu. Var ticēt tam,
Ko zinu. Var cīņā iet, ja laiks
Un drauga plecs par atbalstu man būtu.”
Manuprāt, V. Šekspīrs spēj iejusties dažādos tēlos, tāpēc arī valoda katram tēlam ir atšķirīga, unikāla. Tas, kā viens tēls runā atklāj ne tik daudz par to, par ko viņš runā, bet gan vairāk, kāds ir viņš pats, jo valoda, gribot negribot, atklāj mūsu domas.
Manuprāt, V.Šekspīra traģēdija „Makbets” ir interesanta luga, tajā ir ne tik daudz valodas īpatnību, kaut arī īpatnējo valodu mēs jau novērojām lasot „Romeo un Džuljetu,” cik šeit ir konflikti un iekšējās cīņas, kas darbu padara aizraujošu.
…