Man tuvais Imanta Ziedoņa epifānijās

Patiesība. Mēs baidāmies par to runāt, tā bieži vien visvairāk sāp. Ziedonis savās epifānijās raksta lietas, tādas kādas viņas ir , cik mēs cilvēki, esam mantkārīgi, miesiski un naudas kāri. Viņš nebaidās būt savā ziņā nekaunīgs runājot visu , kas ir tik ļoti redzams no malas, bet netiek pierakstīts. Kā teica Ziedonis :”...epifānijas ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti. Reizēm šie impulsi var likties pretrunīgi, reizēm kā jau impulsi tie tādi arī ir , bet visas grāmatas impulsu kopums ir no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai. Lai jūs nebaida vārds nāve, lai jūs nebaida pašizcīņas smagums....”. Es izvēlējos sev tuvo un tajā pašā brīdī nedaudz pretrunīgu impulsu. Epifānijas nosaukums ir “Dziediet!”. Ziedonis runā par emociju izteikšanu, ka ir svarīgi izteikt visas savas jūtas gan tumšās, sliktās, gan arī labās ! Viss vairāk man lika aizdomāties sekojošā epifānijas daļa: