Mana ciemošanās Erika Adamsona Ādamsonijā

Es biju emocionāli beigts, tik daudz dzirdēts, redzēts pa šīm dienām Ādamsonijā, ka gribējās ātrāk atgriezties mājās, bet tās nebija sliktais iespaids par šo vietu, vienkārši bija ilgas pēc mājām. Man pietrūka parasti cilvēki, Ādamsonijā visi bija tik grezni, tik tīrīgi, tik neparasti, tik dažādi no manis pierastajiem. Bet es gribu ļoti pateikties Ērikam Ādamsonam par Ādamsoniju, šī ekskursija man iemācija un pastāstīja daudz ko jaunu, es sapratu, ka vajag palīdzēt citam, kurš ir nelaimē nokļuvis, neskatoties uz to, cik netīras var palikt tavas rokas (Lielas spodrības gaismā). Es sapratu, ka vajag vairāk uzticēties saviem tuviniekiem, ka greizsirdība ir vajadzīga, bet nepārspīlējot, un vienmēr vajag domāt ar galvu jeb kurā dzīves situācijā (Jāšana uz lauvas). Es sapratu, ka nevajag sevi novērtēt pārāk augstu, dažreiz jāsamierinās ar lietām, kuras neļauj mieru (Sarkanās asaras). Es sapratu, ka no tā kā mēs audzinam bērnu, ir atkarīga viņa visa dzīve (Abakuka krišana). Un galvenais, es sapratu, ka katrs cilvēks ir citādāks, katram ir savas īpašības un smalkās kaites, tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir.…