Esmu saskārusies arī ar tādu skolotāja, kura bija savtīga un negodīga. Viņa vērtēja cilvēku nevis pēc zināšanām, bet gan pēc „acīm”. Viņa atzīmes lika ar acīm ciet, tiem, kuri viņai patika lika labas sekmes, tiem, kuri nepatika, vai kādreiz bija gadījušies kādi konflikti, lika sliktas. Es biju kaut kur pa vidu, jo man padevās tas priekšmets, kuru viņa mācīja, bet tajā pašā laikā bieži mūsu starpā izvērsās konflikti dēļ viņas neobjektivitātes. Esmu tāda, kura prot sevi aizstāvēt un neļāvu likt man sliktas atzīmes, kad nebiju tādas pelnījusi. Es vēl aizvien nesaprotu kāds bija viņas mērķis? Tur taču nebija nekāds labums- nekāds! Šo stāstu uzrakstīju, lai pēc vairākiem gadiem, kad būšu kļuvusi par skolotāju palīstu un atcerētos, ka tāda nekad nebūšu. Mana izglītības filozofija būs balta un tīra.
Noslēdzot šo rakstu es secinu, ka katram cilvēkam ir savādāka izglītības filozofija. Tas ir labi, jo tas padara skolotājus atšķirīgus vienam no otra. Līdz ar to izglītība daudzveidojas un audzēkņiem nav garlaicīgi, jo viņi zina, ka katram skolotājam ir savs temperaments. Katrs veido šo filozofiju tādu, kāda tam vislabāk patīk, tādu, kāds ir viņa raksturs. Man būs jāsaskaras ar maziem bērniem, man viņi būs jāaudzina, jāmāca, būšu kā otra mamma. Kā mana mamma saka: „Kociņš jāliec, kamēr vēl maziņš, vēlāk nelocīsies!” Ja uzreiz bērnu nemācīs būt labam, sēdēt ar taisnu muguru, nemelot, būt draudzīgam utt., tad, kad tad to mācīs? Un vēlāk jau var būt par vēlu...
…
