“Dramatiķim jābūt reizē ir dzejniekam, ir komponistam- mūziķim( operu tekstos), ir gleznotājam( dzīvi iztēlojot notikumu norisināšanās apvidu), ir tēlniekam( atzīmējot darbojošos personu vaibstus, žestus, kustības, kā arī izdomājot fantastiskus tēlus), ir, beidzot, baletmeistaram(operās). Un bez tam viņam vēl jābūt arī dziļam psihologam un filozofam.
(V. Plūdonis)
Man ļoti patīk un simpatizē Mārtiņa Zīverta daiļrade. Distance un savaldīšanās, kas ir zīmīgi viņa “portretā”. Ne velti uz rakstnieku var attiecināt, paša radītā tēla, Minauga dēla Repeķa ( lugā “Vara”), vārdus- “Mīlēt drīkst, tikai nedrīkst to rādīt”- kā paša uzskatus. To prasīja viņa dzīve, kura gatavoja viņam pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, gan jaunībā, gan brieduma gados. M. Zīvertam bijis rūdīts raksturs, piemēram, dodoties uz Romu studēt, lai gan viņam kabatā ir tikai pārdesmit latu, tomēr pasākums lemts neveiksmei. Tas dod viņam dzīves pieredzi, jo dzīvošana svešā pilsētā bez iztikas līdzekļiem un pazīstamiem cilvēkiem, pie kuriem varētu griezties pēc palīdzības, ir ļoti grūti.
“Intelekts, pasaules kultūras līmenis, virtuoza meistarība- to mēs rodam Mārtiņa Zīverta dramaturģijā.” (L. Dzene)
Pēc atgriešanās dzimtenē sācis studēt Latvijas Universitāte filozofijas un psiholoģijas fakultātē. Un, kaut palicis tikai viens nenolikts eksāmens, (četrdesmit eksāmenu jau nolikti), M. Zīverts pārtrauc studijas, jo nonācis pie atziņas, ka filozofijai nav lielas jēgas. Paradokss ir tāds, ka viņa lugas ir izteikti filozofiskas.…