20.gs. kopumā jāuzskata par partiju ēras kulminācijas punktu. Šajā laikā pasaulē monarhijas nomainīja demokrātiski režīmi, kuru centrā neapšaubāmi atradās politiskās partijas. Jēdziens partiju sistēmas ir aktuāls faktiski kopš pagājušā gadsimta vidus. Tikai 60.gados politiskie teorētiķi pievērsās šī aspekta pētīšanai. Un tomēr par partiju sistēmu veidošanos var runāt jau krietni senāk. Lipsets un Rokans norāda jau uz Reformācijas sākumu- baznīcas un valsts šķelšanos, savukārt virkne citu filozofu uz Franču revolūciju un ASV brīvības cīņām.
Ir loģiska atšķirība starp jēdzieniem partija un partiju sistēma. Partijas ir organizācijas kuras ir tendētas uz varas iegūšanu, parasti uzvarot vēlēšanas. Partiju sistēmas ir interakcijas partiju starpā un kopējā politiskajā sistēmā.
Tāpat ir ļoti liela atšķirība partiju sistēmu klasificēšanā. Piemēram Duvergeau savā filozofijā partiju klasifikācijas modeli balsta uz to, ka politisko partiju politika balstās uz bipolāru modeli- divpartiju sistēma ir tā dabiskā struktūra. Lipsets un Rokans partiju sistēmas “priekšgalā” nostāda konfliktus. Konflikti, kas valda sabiedrībā, translējas partiju sistēmā. Blondayl jau sīkāk raksturo partiju spēku, un izejot no tā arī raksturo partiju sistēmu. Sartori partiju sistēmas tipoloģija būtiski atšķiras no daudzām citām. Sartori izvirza divus citus aspektus- ideoloģiskās atšķirības un partiju fragmentāciju. Neapšaubāmi, ka ikviens no partiju un to sistēmu klasificēšanas modeļiem ir pareizs papildina pārējos.
Savā esejā vairāk pievērsīšos Lijphart modelim, kurš par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem partiju sistēmas klasifikācijai izvirzīja masu un elites partiju atšķirības un eksistenci.
Savā esejā es aplūkošu masu partiju eksistenci un analizēšu cik iespējama ir jaunu masu partiju veidošanās. Atsevišķi apskatīšu gadījumus Latvijā un Austrijā. Galvenā teorētiskā bāze esejai balstīta uz P.Mair pētījumiem: Mair P. “Party Organizations: from Civil Society to the State.” In: Katz R.S., Mair P. How Parties Organize. Change and Adaptation in Party Organizations in Western Democracies. 1994, SAGE Publications.
Pirms tuvāk pievērsties masu partiju analīzei, vispirms vēlos paskaidrot terminu partija un izdalīt tās galvenās funkcijas. Politiskā partija ir iekšēji organizēta apvienība, kurā apvienojušies indivīdi ar līdzīgiem politiskajiem uzskatiem. Tā cenšas iegūstot vai vismaz ietekmējot valsts varu, sasniegt noteiktus sociālus, it īpaši politiskus mērķus. Partijām ir noteikta ideoloģija, pretenzijas uz politisko varu utt. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas atšķir partiju no interešu grupas ir tās augstā organizācija. Politiskā partija cenšas realizēt to ideju, ko viņi pārstāv valsts politikā, tās nodarbojas ar sociālo integrāciju un politisko socializāciju. Plašāk attīstot analīzi par partijas kā galvenās saiknes starp valsti un sabiedrību lomu iespējams izdalīt arī citas demokrātiskas valsts partiju funkcijas. Tātad partijas raksturīgās funkcijas ir konkrēta sociālā slāņa, jeb partijas atbalstītāju interešu pārstāvēšana un realizēšana, sabiedrības integrācija valstī notiekošajos politiskajos procesos jeb politiskā socializācija un politiskā elites veidošana jeb politiskā rekrutēšana.
…
