Morālās situācijas analīze

Dzīvojot kopdzīvē daudzus gadus Ivetai un Jānim nekādi neizdevās tikt pie bērniņa.Gadi iet uz priekšu un gimene nonāk pie ilgi apspriesta lēmuma – adoptēt bērniņu kas ir pavisam maziņš. Priekšā ir ilgs gaidīšanas un pārbaudes laiks, kas liek laulātajm pārim izturēt ne mazums pārbaudījumus. Mūsu valstī ir sistēma , lai tiktu pie mazuļa adopcijas , jāgaida rindā. Pāris tam visam ir gatavs, tikai janoskaidro - kur var iestāties rindā, kādu bērnunamu labāk izvēlēties, kādi dokumenti vajadzīgi, kā notiks adopcija? Bāriņtiesa pieprasa visu informāciju par jauno ģimeni, kas ilgs gandrīz pusgadu. Pēc pusgada tiek iedota atļauja un gimene vēl tiek novērota, tiek sniegti psihaloga padomi, lai vecāki pēc iepējas būtu labāk sagatavoti gaidāmajam notikumam un atbildībai. Bāriņtiesai ir svarīgi , lai ģimenē veidotos patiesi sirsnīgas un uzticamas attiecības. Bet par pilntiesīgu ģimenes locekli bērns kļūs, kad bāriņtiesa būs atzinusi ka, adopcija ir bērna interesēs, un šo lēmumu būs apstiprinājusi tiesa. Vēl pāris gadus pēc tam, kad bērns būs likumīgi ieguvis ģimeni, bāriņtiesa būs biežs ciemiņš šajā ģimenē, tas ir tāpēc lai varētu izvērtēt bērna uzraudzību un aprūpi. Kas tad ir tas, kas veicina šo adopcijas aktu, zinot kādu papīru kārtošana,atbildība un pacietība būs vajadzīga?
Rodas jautājums, kas tas ir par apstākli, kas rosina šai bezbērnu ģimenei rīkoties šādi?
Es domāju, ka Iveta un Janis cenšas nostiprināt savstarpējās jūtas un mīlestību, kopīgi adoptējot bērniņu.Ģimene manā skatījumā bez bērna ir tukša, vienmuļa ģimene, es neredzu jēgu kāpēc dzīvot, kāpēc būt, ja tev nav dēļ kā dzīvot,par kādu uzņemties atbildību, būt kādam noderīgs.
Bet liktens izspēlē intresantu pavērsienu,neilgi pēc tam kad tiek adoptēta meitiņa, Iveta paliek stāvoklī un viņiem pašiem piedzimst meitiņa.…