Brīvība
Saskaņā ar Tomasa Hobsa rakstīto par to, ka cilvēks nevar būt pilnīgi brīvs tādēļ, ka viņam piemīt noteiktas vēlmes, filozofs atzīst to, ka cilvēks ir vienīgi daļēji brīvs, jo spēj izvēlēties tikai vienu vai otru no nepieciešamajiem stimuliem, kuri to darbina. Prāts nenosaka to, kas ir labs vai ļauns, jo tas spēj tikai novērtēt un palīdzēt izvēlēties saprātīgāko no piedāvāto stimulu klāsta. Sasaistot šo Hobsa teikto ar izvēlēto situāciju var saskatīt, to, ka cilvēku prātiem pastāv dažādas vēlmes, kas lielākoties saistās ar egoistiskām un paša izsargājošām vēlmēm. Situācijā iesaistītie censtos izvērtēt labās un ļaunās vēlmes, rezultātā cenšoties pieņemt pareizu lēmumu, tā lai šīs rīcības rezultātā tiktu apmierināta vēlme pēc brīvības, neradot kaitējumus nevienai no iesaistītajām pusēm un ar brīvību mēs saprotam spēju atbrīvoties no tiešās situācijas kundzības. Iepriekš strādājošie darbinieki un jaunie darbinieki atbrīvotos no apvainojumiem par kolektīva nepamatotas apvainošanas par nekvalitatīvu strādāšanu un darba kvalitātes krišanos, kā viņu vainu. Informēto darbinieku vidū zustu spriedze un aizskārums par to, ka citi jaunie darbinieki nezin, ko par viņiem, kad viņi nav klāt, kā arī visi atbrīvotos no šaubām par to, kurš īsti ir vainojams pie nesaskaņām kolektīvā. Tiktu noskaidrota patiesība par to, kāda valda šajā darba vidē un brīvi tiktu izteikti viedokļi un uzklausītu pārējo darba biedru viedokļi, kā Džons Stjuarts Mills teicis: „Atteikties uzklausīt kādu viedokli tāpēc, ka cilvēki ir pārliecināti par tā aplamību, nozīmē pieņemt to, la viņu pārliecība ir absolūta. Katra diskusijas apturēšana apstiprina pārliecību par savu nemaldīgumu.” Jo izsakot savu viedokli kādam aiz muguras un neuzsākot diskusiju par to kāds ir iemesls sūdzībām par darba kvalitāti, iepriekš strādājošie kolēģi pieņēma savu viedokli par absolūto, ka tikai un vienīgi jaunie darbinieki un tajā pašā laikā, ne tikai divi no tiem, bet gan visa jaunā pieņemtā grupa ir vainojama pie sūdzībām par veicamo darbu. Balstoties uz Milla teorijām par to, ka cilvēki kļūdās un šajā izvēlētajā situācijas variantā ir izsprieduši šo situāciju kļūdaini, uzskatot par vainīgiem jebkuru citu izņemot sevi un tajā pašā laikā arī to kā būtu apzinīgi jāveic savs darbs, ir iespējams attaisnot šos spriedumus un pieļaut diskusijas esamību. Spriestspēja cilvēkiem ir dota, lai viņi to lietotu, to var arī lietot kļūdaini, taču tas nenozīmē, ka to nevajadzētu lietot vispār.
…
