1804. gada Vidzemes zemnieku likumi noteica pagasta tiesas dibināšanu katrā muižā. Tā sastāvēja no trim tiesnešiem, kuri pārstāvēja trīs dažādas grupas: viens - muižas ļaudis, otrs – saimniekus, trešais – kalpus. Jauno pagastu tiesu kompetencē bija zemnieku savstarpējās civillietas, strīdi starp zemnieku un muižu klausību dēļ, kā arī tiesas bija atbildīgas par kalpu sadalīšanu pie saimniekiem. Par dažādiem sīkiem pārkāpumiem tās sodīja vainīgos ar naudas un miesas sodiem.
Muižas ļaudīs ieskaitīja kā vīriešus, tā sievietes, kas strādāja muižā, apkalpojot muižnieka ģimenes locekļus – par sulaiņiem, pavāriem, istabenēm utt. Tāpat muižas ļaudīs tika ieskaitīti saimniecības pārziņi, muižas saimniece, krodzinieki, muižā dzīvojošie amatnieki un visi citi, kas saņēma algu un uzturu, bet nebija piesaistīti pie zemes. Sākot ar brīvlaišanas piekto gadu(no Jurģiem) ik gadus no katras grupas 1/8 daļu pārveda „pagaidu stāvoklī”, kuras ilgums bija 6 gadi; tikai pēc tam iestājās pilna brīvība, līdz pēdējā sekcija bija brīva aptuveni 1832.gadā.