Jau viduslaiku beigu posmā un jauno laiku sākumā veidijās tā politiskā ideoloģija, ko mūsdienās sauc par nacionālismu. Tajā laikā radās jēdzins “natio”, kas pauž nācijas tapšanas ideju konkrētā valsts teritorijā. Nacionālisms kā politiska ideoliģija un politika tapa un attīstījās uz nāciju un nacionālo valstu veidošanās pamata. Šai sakarībā būtu jānoskaidro tādu jēdzienu nozīme kā `’nācija” un “tauta”.
Kas ir nācija?
Nācija ir augstākā vēsturiskā etnosocālā cilvēku kopības forma, kura galvenokārt rodas naudas-preču attiecību tapšanas un attīstības laikmetā un kuras pamatā ir iedzīvotāju kopīgas teritorijas un valodas veidošanās. Nācijai ir raksturīga kopīga valoda, kultūra, psiholoģija, vēsture, etniskā pašapziņa, paražas un tradīcijas.
Nācijas tapšanu nosaka vairāki vēsturiski un sociālpolitiski faktori. Lai varētu veidoties nācija, protams, bija vajadzīga strikti noteikta etniskā teritorija valsts robežu līmenī. Tomēr galvenais ir garīgais faktors, kura pamatā ir valoda un valsts regulēta kpīga ekonomiska dzīve, balstoties uz nacionālisma ideoloģiju. Nacionālā kultūra un nacionālā pašapziņa vieno nāciju garīgi. Ja nav šīs garīgās vienotības. Tad nevar būt arī ekonomiskā un valstiski teritoriālā vienotība. Tādēļ nacionālā ideoloģija ir nacionālās kultūras un valodas tapšanas svarīgākāis priekšnoteikums. Nacionālisms kā nacionāla ideoloģija veido nācijas tapšanas garīgo pamatu. Uz šā garīgā pamata radās vairākas nacionāli orientētas politiskās ideoloģijas, sākot ar nacionāli konservatīvajām un beidzot ar nacionālismu.
Nacionāliosms nepavisam nav nāciju pašapziņas atmoda; nacionālisms rada nāciju tur, kur tās nemaz nav; bet, lai to darītu, jāpastāv dažām īpatnējām atšķirības iezīmēm, uz kru pamata darboties pat tajā gadījumā, kad skaidri redzams, ka tās ir pilnīgi negatīvas iezīmes. Nacionālisms ir 19.gadsimtā Eiropā izgudrota doktrīna. Nacionālisms palīdz radīr nācijas un politiskas ideoloģijas, uz konkrētas etniskās vai pilsoniskās identitātes pamata.
…
