No 1945. gada līdz 1949. gadam Rietumeiropas valstis un to Ziemeļamerikas sabiedrotie, saskaroties ar neatliekamu vajadzību pēc ekonomiskās rekonstrukcijas, ar interesi vēroja PSRS paplašināšanās politiku un metodes. Pēc savu kara saistību īstenošanas - savu aizsardzības štatu samazināšanas un spēku demobilizācijas - Rietumu valdības kļuva aizvien vairāk satrauktas, jo bija skaidrs, ka Padomju Savienības valdība paredzēja saglabāt militāros spēkus pilnā sastāvā. Turklāt, ņemot vērā Padomju Savienības Komunistiskās Partijas deklarētos ideoloģiskos mērķus, bija skaidrs, ka aicinājums respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu un starptautiskās vienošanās, kas bija panāktas kara beigās, negarantētu nacionālo suverenitāti vai neatkarību tām demokrātiskajām valstīm, kuras bija saskārušās ar agresiju vai nu no ārpuses, vai iekšzemes apvērsuma dēļ. Valdības uzspiestā antidemokrātiskā kārtība un spēkā esošās opozīcijas, cilvēku un pilsoņu pamattiesību un brīvības apspiešana daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī citur pasaulē, vairoja šīs bailes. Starp 1947. un 1949. gadu dramatisku politisku notikumu virkne jautājumus saasināja. To starpā bija tieši draudi Norvēģijas, Grieķijas, Turcijas un citu Rietumeiropas valstu suverenitātei, 1948. gada jūnija valsts apvērsums Čehoslovākijā, kā arī nelegāla Berlīnes blokāde, kura sākās tā paša gada aprīlī. Briseles līguma parakstīšana 1948. gada martā iezīmēja piecu Rietumeiropas valstu - Beļģijas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Lielbritānijas - apņemšanos izstrādāt kopēju aizsardzības sistēmu un stiprināt saikni starp tām veidā, kurš dotu iespēju pretoties ideoloģiskiem, politiskiem un militāriem draudiem to drošībai.…
