Nāve vienmēr un visur ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus. Tas ir noslēpumainības apgabals, kuru līdz galam cilvēki nekad neiepazīs. Izsmeļošas atbildes nav un arī nebūs, vienīgi tas, ka organisms pārstāj funkcionēt, līdz ar ko dzīvā būtne vairs nav dzīva, tātad nespēj vairs pildīt savu lomu dzīvajā pasaulē. Medicīna spēja aprakstīt sindromus un stāvokļus, kas piemeklē cilvēka organismu mirstot, bet to, ko piedzīvo pats cilvēks mirstot, to viņš paņem līdzi, tā arī nespēdams nodot citiem savas sajūtas. Ir tādi, kas izskaidrojumus par nāves izjūtām meklē to cilvēku teiktajā, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet šeit tāpat nav vienojošu skaidrību, jo cilvēki to pārdzīvo katrs savādāk, ja arī ir kas kopīgs, tad tomēr cilvēks nav nomiris pilnīgi- līdz galam- tad, kad vairs nav iespējama atgriešanās dzīvo pasaulē.
Nāve, kā dzīves fons,- kā tas, kas dzīvi tiešām padara dzīvu, interesējusi praktiski katru filosofu. Saka pat, ka filosofa dzīve vainagojas ar nāvi. Tādēļ par šo tematiku varētu savākt varen plašu materiālu. Seneka kādā no savām vēstulēm Lucīlijam raksta: “…mēs tiekam gan iedegti, gan nodzēsti. Starplaikā šo to jūtam, bet pirms un pēc tam ir dziļš miers. Ja nemaldos, mans Lucīlij, kļūdāmies uzskatīdami, ka nāve mums vēl ir priekšā, jo tā jau ir bijusi un būs pēc mums. Kas bijis pirms mums- tā arī ir nāve.” Seneka tā saka, balstoties uz pasaules uztveri pretstatos, izmantodams opozīciju dzīvība-nāve. Par nāvi sākam domāt tad, kad paši nonākam situācijās, kad tā mums bijusi pavisam tuvu, vai nav iespējams vairs to novērst. Seneka rakstīja šo vēstuli Lucīlijam, kad bija smagi slims ar astmu un gatavojās aiziet no šīs pasaules. Viņš bija stoiķis un atbilstoši stoiķu uzskatiem par tikumisku dzīvi, viņš arī šajā situācijā centās saglabāt mierīgu un cieņas pilnu attieksmi neizbēgamā priekšā. “Ja tas ir kas mokošs, tam katrā ziņā tāpat bija jābūt arī pirms tam, pirms ieraudzījām dienas gaismu. Taču nekādas ciešanas tad nejutām”, tā Seneka. Grūti spriest, vai jutām vai neko nejutām- varbūt vienkārši mūsu pieredze nesniedzas pirms dzimšanas, ja tāda vispār pirms tam pastāv. Jo, ja pieredzi piesaistām dzīvei, varam teikt, ka nāvei ar pieredzi nav nekā kopīga, atkal izejot no opozīcijas dzīvība-nāve. Nozīmīgāk liekas tas, ka baidāmies no nāves, tādēļ ka to nezinām un nepazīstam - tā ir kārtējā cilvēciskā vājība- baidīties no nezināmā, jo kādēļ gan baidīties no tā, ko nezinām- labāk uzmanīties no lietām, kuras mums ir pazīstamas, bet nodevīgas. Šajā vēstulē, kurā domātājs raksta par nāvi, viņš pieskaras gudrības tikumam: “Gudrais neļaujas nepieciešamībai, jo pats vēlas to, uz ko tā viņu piespiedīs.”
Tātad nāvei ir cieša saistība ar tikumiem. Tie visspilgtāk izpaužas ekstremālās situācijās, kas vislielākajā mērā saistītas ar nāvi.
…
