Līdzās pārējiem neverbālās informācijas paudējiem ir žesti – neapzinātas un apzinātas roku, kāju un galvas kustības. No pēdējiem karikatūrā parādās tikai viens. Tas ir rokas mājiens vienpadsmitajā attēlā, kas akcentē uz skatuves pausto verbālo informāciju, apliecina humorista pārliecību par sevi un teikto, un tāpēc pieder ilustratoru kategorijai.
Savukārt, runājot par apģērbu, jāsaka, ka šajā gadījumā tam ir funkcionāla loma. Savdabīga papildinformācija par sižeta varoņiem netiek sniegta. Vizuālais tēls ikvienam no tiem ir ikdienišķs un neuzsvērts, atbilstošs apstākļiem un sabiedrībā vispārpieņemtām normām. Piemēram, humoristam ikdienā tas ir parasts uzvalks, uzstāšanās reizē jau greznāks. Citādi ir ar aksesuāru pīpi. Tā varonim kalpo kā relaksācijas elements gandrīz it visos apstākļos, virza līdzcilvēkus uz domām par iespējamas atkarības esamību un neapmierinātību ar dzīves apstākļiem.
Galu galā var secināt, ka analizējot neverbālo informāciju iespējams iegūt daudz plašākas ziņas par komunikācijas partneri. Tam par iemeslu kalpo gan fakts, ka cilvēks minimāli spēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi, gan tas, ka tajā ir daudz mazāk apziņas radītu stereotipisku elementu. Itin droši apgalvot var, ka neverbālā komunikācija ir subjekta patiesās būtības izpausme. Tomēr jāatceras, ka neverbālā informācija jāprot uztvert precīzi un ka tās elementi bieži vien darbojas vienlaicīgi, tāpēc jāņem vērā kombināciju kopsummā sniegtās ziņas. Tikai šādā veidā iespējama pilnīga izpratne par notiekošo, partneri un apstākļiem, kādos esam nonākuši.
…